Vai esi apmierināts ar komandas sniegumu Slovēnijā?
Esmu ļoti priecīgs, ka esam tikuši ārā no tās priekšsacīkšu grupas. Atdevām daudz spēku, taču domāju, ka nostartējām ļoti cienīgi. Otrajā posmā pirmajā spēlē pret Ukrainu mūsu sniegums arī bija cienīgs, pat pārāk cienīgs. Diemžēl nesanāca spēle pret Franciju, kuru ļoti slikti iesākām, un viņus tā arī nenoķērām.
Vai Francija bija stiprākā no līdzšinējiem pretiniekiem?
Nē, leiši noteikti bija stiprāki.
Vai ir jūtama atšķirība, spēlējot kalnos Jesenicē un Ļubļanā?
Nekādu lielo atšķirību nejūtu. Nav tā, ka būtu vieglāk skriet. Tur jau bija tikai astoņsimt metru augstums, kas nav tik liels, lai būtiski ko ietekmētu. Varbūt vienīgi kalnos bija foršāk gulēt. Var attaisīt logu, bet šeit viss gaiss ir no kondicionētāja. Tur bija arī slavenais strautiņš, kura Ļubļanā mums pietrūkst (smejas).
Tik daudz uzvaru Eiropas čempionātu finālturnīros līdz šim Latvija nebija izcīnījusi. Vai ir sajūta, ka kaut kas jau ir paveikts?
Tādas padarītas sajūtas, protams, vēl nav. Kaut vai tāpēc, ka nevar savu prātu noskaņot uz šādas nots, ja priekšā vēl ir spēles. Šis turnīrs ir garš un ļoti nogurdinošs. To saka visi. Ir diezgan traki trīs nedēļas dzīvot projām, ir tik daudz spēļu. Jā, mēs esam izcīnījuši tās uzvaras, taču bijuši arī zaudējumi. Nebūtu tā Francijas spēle... Kaut vai mēs nebūtu vinnējuši, bet nedaudz labāk nospēlētu aizsardzībā, nebūtu tas trakais strītbols, tad sajūta būtu foršāka.
Dodoties uz Slovēniju, kopējais fons bija piesardzīgs, taču pārsteidzāt daudzus. Kur slēpjas Latvijas izlases spēks?
Mums ir ļoti laba komanda, ļoti labs mikroklimats. Džeki ir ne tikai forši, bet arī labi spēlētāji. Viņi ir apbružājušies lielajā basketbolā vairāk nekā pirms diviem gadiem, tāpēc spēles līmeņa pieaugums ir tikai normāla parādība. Arī treneru kolektīvs padara ļoti labu darbu. Man ļoti patīk ļoti labā komunikācija starp spēlētājiem un treneriem. Vairākumā gadījumu klubos un izlasēs tā ir problēma. Šeit, ja ir kāda sāpe, pat nav jādomā, vai iet un teikt trenerim. Varam normāli parunāt kā vīrietis ar vīrieti. To ļoti augstu vērtēju šajos treneros.
Tas ir tāpēc, ka visi trīs treneri paši salīdzinoši nesen vēl bija izlases līmeņa basketbolisti?
Noteikti tas kaut ko ietekmē. Viņi nesenā pagātnē ir bijuši tur, kur šobrīd esam mēs. Viņi saprot, kā tas ir.
Pirms trijiem gadiem Ainars Bagatskis šīs komandas kodolu sāka veidot faktiski no nulles. Vai tev nebija sarežģīti tajā iekļauties kolektīvā, kas kopā bijis visu šo laiku?
Vispirms, runājot par Ainaru, viņam bija vajadzīga ļoti liela drosme, uzņemšanās un pārliecība par sevi, kad viņš pieņēma šo izaicinājumu. Visi džeki bija jauni, maz pieredzējuši. Viņš šos džekus izaudzināja. Es jau ienācu komandā brīdī, kad tas produkts jau bija gatavs, tāpēc tas bija viegli.
Cik stipri komandas komunikācija atšķīrās no iepriekšējiem modeļiem, kuros biji spēlējis?
Darbība jau būtiski neatšķīrās. Arī toreiz (2009. gadā) mēs visi gribējām uzvarēt, centāmies to darīt. Protams, personības bija citādākas. Bija citi spēlētāji. Es gan nekādā gadījumā negrasos nolinčot tos spēlētājus par to, ka toreiz nesanāca. Arī viņi ir forši džeki un ļoti labi spēlētāji. Vienkārši kaut kādas apstākļu sakritības dēļ toreiz netikām. Nebija tās veiksmes, kas vairāk uzsmaidīja šovasar.
Šajā komandā esi starp pieredzējušākajiem spēlētājiem. Vai jūti, ka jaunie skatās un mācās no tevis?
Nē. Vispār man būtu ļoti grūti dzīvot ar tādu domu, ka man tagad ir jābūt paraugzēnam, visu laiku jāstaigā ar baltu muti un kārtīgu frizūru, lai visi domātu, cik foršs un pareizs es esmu. Es neesmu tāds cilvēks. Esmu tāds, kāds esmu. Varbūt vajadzētu, bet es tiešām nepiedomāju pie tā, ka kāds varētu mani ņemt par paraugu.
Tev pašam ir bijuši spēlētāji - paraugi, kuriem esi centies līdzināties?
Ir bijuši. No katra spēlētāja skatos kaut ko savu, mēģinu kaut ko paņemt. Man gan nav un nekad nebūs viena konkrēta piemēra - spēlētāja, kuram visās lietās cenšos līdzināties. Kaut vai no [istabas biedra] Jāņa Blūma var mācīties. Viņš ar savu disciplīnu mani dažreiz ievedis tādā panikā... Divpadsmitos naktī jau jābūt nākamās dienas plānam, un jau trīsdesmit sekundes pēc pamošanās jābūt pilnībā gatavam to realizēt. Tas ir forši, un esmu tikai priecīgs par to. Man patīk disciplinēti cilvēki. Spēles ziņā ir spēlētāji Eirolīgā, no kuriem ņemu piemēru. Agrāk man ļoti patika, kā spēlēja [Arvīds] Macijausks, patīk kā spēlē [Huans Karloss] Navaro, [Vasilis] Spanulis. Tos spēlētājus jau varētu saukt un saukt. Katram no viņiem ir kaut kas savs, ko ir vērts pamācīties.
Cik lielu uzmanību pievērsi tam, ka tev šajā čempionātā bija gan simtā spēle, gan tūkstošais punkts?
Es pirms tam pat īsti nezināju, ka man būs simtā spēle. Tikai tad, kad Jānis Bērziņš neilgi pirms čempionāta teica, ka mums ar Jāni Blūmu būs simtā spēle. Statistikai īpašu uzmanību nepievēršu. Protams, tas man ir zināms gods, atzinība tam, ka kaut kādu daļu savas dzīves esmu veltījis tam pasākumam, bet nav tā, ka būtu speciāli uz to gājis vai domājis par simtās spēles sasniegšanu. Neiešu un neklārēšu visiem, ka esmu izlasē nospēlējis simts spēļu un iemetis tūkstoti punktu.
VEF Rīga galvenais treneris Ramūns Butauts Latvijas izlases panākumos saskata arī Vienotās līgas pienesumu!
Jebkurā līgā, kur ir spēcīgi pretinieki, spēlētāji pilnveidojas, gūst pieredzi, norūdās. Tikpat labi var teikt, ka Jāņa Blūma spēlēšana Spānijas ACB līgā padarījusi viņu meistarīgāku. Ja ikdienā jāspēlē pret CSKA, Himkiem un citiem spēcīgiem pretiniekiem, spēlētāji pie tā pierod.
Cik noderīga tev izlasē ir triju gadu pieredze VEF Rīga kapteiņa lomā?
Izlasē es neesmu kapteinis. Ar šiem pienākumiem ļoti labi tiek galā Blūms. Viņam tā lieta patīk un ļoti izdodas. Man šobrīd izlasē ir vieglāk. It kā jau šķiet, ka kapteinim nekā īpaša nav jādara, bet, teiksim, tagad viņam jāiet uz vēstniecību un jāsaka runa, kaut arī īsti nav gulēta nakts, bijusi zaudēta spēle... Es tikmēr varēšu šādi sēdēt (atlaižas) un skatīties. Kapteinim ir papildu lietas.
Tev šajā ziņā izlasē ir atslodze?
Ir citādi. Es negribu teikt, ka izlasē man ir baigā atslodze. Esmu pamatīgi noguris. Taču, ja ņem kapteiņa pienākumu pildīšanu, tam var piekrist.
Šogad ar VEF Rīga komandu iesākāt tādu basketbola gadu, sekmīgi spēlējot Eiropas kausā un Vienotajā līgā. Pēc tam bija jaunatnes izlašu panākumi un sekmīgs valstsvienības starts. Vai ir jūtams uzrāviens Latvijas basketbolā?
Jā, es to jūtu. Ceru, tas nebūs tikai šogad, bet turpināsim sekmīgi startēt arī turpmāk. Man vispār tā doma par VEF Rīga komandu šķiet ļoti interesanta. Es tiešām gribētu gaišu un ilgu nākotni tam visam projektam. Es nesaku, ka vinnēsim visus pēc kārtas un izcīnīsim visus titulus, bet es ceru, ka tā kļūs par komandu, kuru visi zina, atpazīst.
Tomēr gan VEF Rīga, gan jaunatnes izlasēm pašās beigās tomēr nedaudz pietrūka, lai sasniegtu kaut ko pavisam lielu...
Tas jau mums, latviešiem, ir gēnos, visu laiku meklēt kaut ko negatīvu. Jāatceras, kas paveikts līdz tam brīdim, kad tur tiekam. Vai gribējāt, lai VEF vinnē Eirokausu? Ļoti smagā grupā mums vēl pēdējā spēlē Bilbao tikai pāris epizožu dēļ neizdevās tikt tālāk. U-20 izlase Eiropas čempionāta finālā zaudēja - tā gadās. Taču tieši pirms tam viņi tādā pašā manierē vinnēja Melnkalni, kur Kaspars Vecvagars ar lauztu pirkstu iemeta divdesmit piecus punktus. To visi ātri aizmirst. Visiem palicis atmiņā, ka itālis iemeta kaut kādus dullos tālmetienus, un atkal visi saka, ka latviešiem mentāli kaut kā pietrūkst. Tās ir muļķības.
Tavs sniegums Slovēnijā noteikti ir pamanīts un novērtēts. Vai VEF Rīga treneriem nav jāuztraucas, ka bagātie ārzemju klubi centīsies tevi pārvilināt pie sevis?
Man ar Vefu ir līgums, un es ticu šai komandai. Man patīk tur būt, tur ir manas mājas, mana ģimene. Ir ļoti daudz plusu. Arī līmenis ir pienācīgs - Vienotā līga, eirokausi. Tagad iet uz kaut kādu ārzemju komandu, spēlēt vienu spēli nedēļā? Es diemžēl nevaru tikt top komandās - Barselonā, Madridē vai vēl kur. Pārējās? Paldies, mani tas neinteresē.