Šokolādes mati
Cielaviņu cehā nerīb un nešņāc. Skan radio. Simtiem kūku top nelielā telpā uz vairākiem galdiem. Ar rokām. Smaržo pēc šokolādes. Tā nav tā rūgtenā smarža kā pie Laimas Miera ielā. Te smaržo saldi. «Kad aizeju pie savas frizieres, viņa smej, ka prasās pēc rūgtas kafijas, jo salduma aromāts man iesūcies matos, drēbēs, rokās,» stāsta konditore Dzintra Lazda, kura Cielaviņas stiķē kopā piekto gadu. Staburadzē viņa strādā kopš padomju laikiem, kad Cielaviņa vēl nesa Draudzības vārdu. Pati Dzintra saldumus tikpat kā neēd. Pietiek ar saldo smaržu darbā. Pusdienās viņa ēd «ko stiprāku. Man ļoti garšo zivis. Kad ieeju zivju paviljonā, siekalas tek».
Pirmssvētku laikā Dzintra darbā ierodas ap četriem no rīta, mājup dodas agrā pēcpusdienā. Pirmie darbā gan ierodas krēma vārītāji - ap diviem trijiem. Kad krēms gatavs, pie darba var ķerties konditori: ar nazi izveido apaļā formā iepriekš izceptās bezē sagataves, tad vidū smērē kakao un riekstu krēmu. Klasiskajā Cielaviņā bezē ripas satur kakao un zemesriekstu krēms, savukārt jaunajai Cielaviņai esot lazdu riekstu iekšiņa. Kad «rumpis» gatavs, to apsmērē ar šokolādes krēmu un sānus «nomīļo» ar drumstalām. Tortes virsu noziež ar šokolādes un riekstu glazūru. Tad laiks speciālam nazim - konditore Taņa ar to veido vilnīšus, mainīdama naža darbības virzienus. Visbeidzot dekorēšana: divi līkloči un pāris kakao krēma rožu. Lai šokolādes krēms padotos garnēšanai, telpā jābūt ap + 20 grādu siltam, taču pēcāk tortes novieto vēsā telpā, lai dekorējuma formas nostiprinās.
«Būrīšus» loka oktobrī
Cielaviņu gatavošana Ziemassvētkiem un Jaungadam sākas jau oktobrī - tortu kastes jeb Cielaviņu «būrīšus» sāk locīt oktobra sākumā. Liene Jansone, Ražošanas daļas vadītāja, stāsta, ka uz Jaungadu saražo vidēji 10 tūkstošus tonnu, kas ir ap 14-15 tūkstoši tortu. Uz valsts svētkiem - ap 6000 tonnu, savukārt lielveikalu akcijām - ap četriem tūkstošiem. Kopumā pirmssvētku dienās tiekot nodarbināti ap 80 cilvēki un piesaistīti papildspēki. Tas gan nenozīmē, ka šā gada sākumā nevajadzēja atlaist darbiniekus.
«Pērn bija brīvāk ar darbiem, šogad ne,» secina Dzintra un priecājas, ka ir darbs. «Tagad taču nejautā - kā iet, bet - vai ir darbs?» Un Dzintrai ir. Darba laikā iznākot parunāt ar kolēģēm arī par politiku. Un ko izrunājat? «To, ka nav ne vainas. Man ir stimuls nākt uz darbu, ja zinu, ka svētku vakarā būšu kopā ar savējiem.» Dzintrai šis gads kopumā esot bijis labs, jo ģimenē visi veseli un visiem darbs. Dēls un meita tikai viņai mazbērnus nevarot sagādāt.
Cielaviņu pulkā ir arī divi kungi: krāvējs Jānis un krēma vārītājs Genadijs. Jānis tortes citu virs citas krāmē prātīgi un aizvizina pie pakotājām lēni kā bērnu ratiņus. Un sardzē par Cielaviņu armiju arī ir kungs. «Es tortes vispār neēdu. Es tikai sargāju,» nosaka apsargs.
(precizējums attiecas uz trešo rindkopu no beigām)