«Jaunās tendences mākslā es īpaši nepārzinu, un modernā glezniecība man ir diezgan sveša,» apgalvo mākslinieks. Ainas tapušas dažādi, taču pārsvarā viņš ir gleznojis dzīvē piedzīvotas vai tām līdzīgas situācijas. Raksturojot darbu motīvus, viņš vairākkārt atkārto vārdu «varbūt». «Skrējējs varētu būt es pats. Tā varētu būt mana istaba,» viņš norāda uz istabu - sarkanu un dramatisku (viņam esot norādījuši uz līdzību ar Āriņa un Matisa gleznām), kas gan realitātē neeksistē. «Trīs pīpētāji ir reāla situācija. Un es varbūt esmu viens no trim. Viens paziņa nopirka pīpi, un mēs paprovējām, kā ir to pīpēt, un pēc atmiņas uztaisīju zīmējumu.» Arī pārējie darbi radīti līdzīgi - modificējot kādu reālu situāciju. Piemēram, viņa klases pārzīmēta fotogrāfija, kurā klasesbiedri redzami zilā mākonī - zilajās padomju skolas uniformās, kuras gan nekad reāli viņiem nebija.
Par savu akadēmisko fonu viņš izsakās bikli: «Tie mākslinieki, kas strādā ar figūrām, - mēs visi esam beiguši to pašu Mākslas akadēmiju, te ir maz iespēju izlēcieniem, salīdzinot ar to, kas notiek citviet pasaulē.» Taču par netipisku pieeju viņš uzslavē savas maģistrantūras biedrenes gleznotājas Zani Balodi, Sandu Undzēnu un Lauru Vecmani. Vaicāts, vai, viņaprāt, glezniecība multimediju buma laikā nebija piemirsta, viņš atbild: «Man šķiet, ka Latvijā glezniecība ir ļoti plaši pārstāvēta ar daudzveidīgiem rokrakstiem. Man pietrūkst instalācijas, tēlniecība vispār liekas pamesta. Vairāk video un audio gribētos. Man tas ir interesantāk pašam, jo ar to nenodarbojos.»
Velkot ārā informāciju par iespējamām iedvesmām, gleznotājs turpina savu izvairīgo valodu: «Mani saista, kas notiek mākslā, bet es vairāk caur sevi to laižu. Ieeju jebkurā izstādē, un ļoti bieži kaut kas tajās patīk - es nekritiski vērtēju. Necenšos analizēt. Ja ir ļoti rupjas kļūdas, tad to ievēroju.» Šo stāstot, gan atklājas viņa redzējums: «Galvenais, lai darbi būtu dzīvespriecīgi un optimistiski, negācijas mani nesaista.» Kas līdzīgs arī dzirdēts no Augusta Kinnapu, igauņu gleznotāja, kura izstādi vasarā varēja apskatīt Galerijā 21 un kura darbos var saskatīt līdzību ar A.Butnora gleznām. Tā varētu būt reakcija uz eksistenciāli smago pēdējo desmitgažu mākslu. Gleznotājs atzīst: «Man liekas, ka manos darbos ir humors. Patīk pasmieties par cilvēkiem un sevi. Bez cinisma.» Tomēr gleznu statiskajos tēlos ir fiksētas ļoti konkrētas noskaņas. «Mani interesē, ko cilvēks nes sevī, kas ir tā informācija, ko viņš ienes pasaulē ar savu būtību. Cilvēki ir kā simbols kaut kam, simbols sev,» norāda A.Butnors.#