Prognozēju, ka Latvijā šogad tiks pārdoti 12 vai 13 tūkstoši jaunu vieglo automašīnu, bet tas ir par maz, lai autodīleri strādātu ar respektējamu peļņu.
Autodīleriem bija ļoti grūti pārdzīvot krīzi, jo lieli līdzekļi bija investēti uzņēmējdarbības attīstībā, ieguldītos līdzekļus vajadzēja atpelnīt, turklāt pastāvēja pienākums atmaksāt kredītus. Tāpēc daži Latvijas autodīleri bankrotēja. Savukārt darbību mūsu valstī izvērsa ārzemnieki. Pirms desmit gadiem faktiski visi oficiālie autotirdzniecības uzņēmumi, kas darbojās mūsu valstī, piederēja Latvijas rezidentiem, šodien mūsu valsts rezidentiem pieder tikai septiņi no 45 nozares uzņēmumiem, pārējo 38 uzņēmumu īpašnieki ir ārzemnieki, to vidū igauņi, angļi un norvēģi.
Turklāt autotirgošana ir nozare, ko ļoti ietekmē dažādi ārēji faktori, kurus nevar mainīt ar uzņēmuma darbības stratēģiju vien.
Viens ļoti būtiski ietekmējošs faktors ir tas, ka bankas un līzinga kompānijas patlaban ne pārāk cenšas veicināt automašīnu pirkšanu. Savukārt automašīnu pircēji kļuvuši ļoti piesardzīgi pret sadarbību ar finanšu iestādēm un aizdevējiem. Daudzi mūsu valsts iedzīvotāji vispār zaudējuši ticību bankām un līzinga kompānijām! Var jau būt, ka pirms gadiem pieciem septiņiem, uzņemoties maksāt kredītus un līzingus, cilvēki tiešām savu finansiālo situāciju vērtēja pārlieku optimistiski, bet tas notika tāpēc, ka gan mūsu valdība, gan finanšu institūcijas, gan arī autoražotāji zīmēja grafikus, ka finanšu rādītāji iet uz augšu. Bet krīzes laikā mūsu nozares klienti saskārās ar ļoti nepatīkamām lietām - automašīnu atņemšanu, parādu piedzīšanu. Tas nebija labi, un tāpēc daudzi pircēji atklāti atzīst, ka vairs negrib iesaistīties sadarbībā ar aizdevējiem, jo aizdevēji parādījuši, ka ne vienmēr nostājas savu klientu pusē.
Vēl viens ļoti nopietns faktors, kas ietekmē autotirdzniecības nozari, ir Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās. Masveidīgā cilvēku aizbraukšana uz ārvalstīm strādāt pēdējos gados atstāj neizdzēšamas pēdas!
Kas ļāva jūsu uzņēmumam veiksmīgi pārdzīvot krīzi?
Veiksmīgs bizness ir relatīvs jēdziens. Salīdzinot ar daudziem citiem uzņēmējdarbības veidiem, autobizness nav īpaši ienesīgs. Sabiedrībā valda stereotips, ka automobiļu pārdošana nav darbs, bet mūžīgi svētki - prezentācijas, testa braucieni, skaistas, spožas automašīnas, glamūrs un elegance, bet patiesībā, lai autotirgotāja uzņēmums pastāvētu un būtu ienesīgs, jāstrādā ļoti daudz un smagi.
Kā prognozējat, vai apgrozījums un peļņa šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, varētu pieaugt?
Paredzu, ka apgrozījums 2012. gadā, salīdzinot ar pagājušo gadu, pieaugs par aptuveni 15 procentiem. Bet kritums ekonomiskās krīzes laikā bija tik liels, ka arī minētie 15 procenti nodrošina tikai to, ka atrodamies aptuveni 1999., 2000. gada līmenī. Par peļņas rādītājiem pagaidām grūti spriest, jo peļņas apjoms saistīts ar tādiem faktoriem, kam nav nekāda sakara ar uzņēmuma darbību, to vidū elektrības un dabasgāzes cenām, kā arī nodokļu sistēmas izmaiņām.
Konkurence Latvijas autotirgotāju vidū vērtējama kā asa?
Jā, ļoti. Ir liels skaits zīmolu un daudz dīleru, kuri cīnās par pircējiem. Lai izdzīvotu asas konkurences apstākļos, nepārtraukti rīkojam dažādas reklāmas akcijas, popularizējam gan mūsu pārstāvētos zīmolus, gan pašu uzņēmumu. Mēs arī atbalstām sporta un kultūras pasākumus, ziedojam bērnunamiem. Ar filantropiju mēs nodarbojamies, lai gan mūsu iespējas vērtējamas kā ierobežotas, jo saistītas ar to, cik daudz automašīnu mēs pārdodam un cik lielas atlaides nākas dot pircējiem. Ja mēs dodam vieglās automašīnas iegādei atlaidi 10 procentu apmērā, tad tas nozīmē, ka dīleris atsakās no sava uzcenojuma, respektīvi, peļņas, un pārdod automašīnu par tādu cenu, kādu samaksājis ražotājam.
Tātad jūs cenšaties atlaides pircējiem nedot?
Ja mēs nedosim atlaides, nepārdosim nevienu automašīnu. Tāpēc mēs atlaides dodam. Citreiz pat iedodam lielāku atlaidi par to, ko varētu atļauties, jo svarīgi nodrošināt apgrozījumu.
Kas šobrīd ir jūsu spēcīgākie konkurenti?
Viens no spēcīgākajiem konkurentiem mūsu tirgotajām Toyota automašīnām ir Volkswagen. Toyota bija tirgus līderis kopš XX gadsimta deviņdesmito gadu vidus. 16 gadus pēc kārtas Toyota noturējās līderpozīcijās! Tagad jau pāris gadu Volkswagen atbīdījis Toyota uz otro vietu.
Taču mani satrauc nevis Volkswagen spēks, bet nevienlīdzīgās iespējas, kādas Latvijā pastāv vietējiem dīleriem un ārzemju kompānijām. Diemžēl reizēm Latvijas uzņēmumi zaudē konkurencē ar ārvalstu kompānijām, kas strādā mūsu valstī, tikai tāpēc, ka mūsu ierēdņi labprātāk nogremdē Latvijas uzņēmumu, nekā vēršas pret ārvalstu investoru. Sabiedrībā pastāv priekšstats, ka ārzemju kompānijas ir caurspīdīgas, pareizas, tādas, ar kurām prieks un gods strādāt, bet Latvijas uzņēmēji, ja arī nav gluži blēži, tad tuvu tam. Bet tas, ka vietējais uzņēmums nodrošina darba vietas daudziem cilvēkiem, maksā nodokļus un galu galā investē finanšu resursus savā zemē, netiek ņemts vērā. Turklāt bagāta ārvalstu kompānija var atļauties ienākt Latvijā un kaut vai 10 gadus strādāt bez peļņas. Latvijas uzņēmumi nevar atļauties strādāt bez peļņas pat gadu, divus.
Kāpēc ierēdņiem raksturīga neatbalstoša attieksme pret mūsu valsts uzņēmējiem?
Es teiktu, ka iemesls ir mūsu mentalitātē iesakņojies kalpu sindroms. Mums trūkst pašcieņas, mēs pilnīgi iracionāli pieņemam, ka tie no ārzemēm ir gudrāki un labāki par mums. Ja mūsu politiķi un ierēdņi neatbalstīs vietējos uzņēmējus, valsts attīstība nesekmēsies, un, laikam ejot, arī ārzemju investoriem Latvija nebūs interesanta, jo te ekonomiski aktīvo, mērķtiecīgo iedzīvotāju skaits būs niecīgs.
Runājot konkrēti par autotirdzniecības nozari, kas šobrīd kavē nozares attīstību?
Vajag mazināt ar darbaspēku saistītos nodokļus. Tik liels nodokļu slogs, kāds ir šobrīd, noved pie tā, ka daudzi negrib legāli strādāt. Automašīnu biznesā 80 procenti no visiem Latvijas autoservisiem darbojas ēnu ekonomikas zonā. Kā gan mēs varam cerēt uz veiksmīgu Latvijas ekonomisko attīstību, ja valsts de facto pielieto dubultstandartus - oficiālajiem autodīleriem jāmaksā visi nodokļi, ko paredz arī ļoti strikts kontrakts ar autoražotāju, bet kaktu uzņēmēji, kam nav saistību ar respektabliem sadarbības partneriem, dara, kā grib? Viens no politiķiem man reiz teica, ja tiks slēgti visi ēnu ekonomikas zonā strādājošie autoservisi un citi uzņēmumi, daudzi cilvēki paliks bez darba un iztikas līdzekļiem, tāpēc pret kaktu kantoriem vērsties nevar. Es atbildēju, ka mehāniķi, krāsotāji un citi darbinieki, kuri iepriekš strādājuši kaktu kantoros, sāks strādāt pie manis - oficiāli, veicot visus obligātos nodokļu maksājumus. Kaktu kantoru klienti arī nāks pie manis un visus rēķinus maksās ar PVN. Rezultātā ieguvēja būtu valsts, jo pieaugtu samaksāto nodokļu summa. Politiķiem un ierēdņiem būtu jāpieņem lēmumi, kas virzīti uz valsts attīstību, nevis jādomā tikai par dažu cilvēku interesēm.
Kā jūsu uzņēmuma darbu ietekmēs iecerētā Latvijas pievienošanās eirozonai?
Īpaši neietekmēs, jo lats jau tagad ir piesaistīts eiro. Vienīgais labums no eiro ieviešanas būs tas, ka nevajadzēs veikt valūtas konvertācijas, patlaban konvertācija prasa laiku, papildu finanšu līdzekļus, turklāt rada arī neērtības. Bet, ieviesīs Latvijā eiro vai arī saglabās latu, finansiāli mēs jau tagad esam atkarīgi no Briseles un tur tiek noteikts, kā mums dzīvot un strādāt, jo ekonomikas pamatlikums ir ļoti vienkāršs: «Kas maksā, tas pasūta mūziku», un šis likums tiešām darbojas.
Uzņēmēji bieži saka - viņiem maksā, tātad pasūta mūziku, viņu klienti. Kā pēdējā laikā mainījusies jūsu klientu - automašīnu pircēju - gaume un prioritātes?
Ekonomiskā krīze mūsu valsts iedzīvotājiem iemācīja uz dzīvi skatīties reālistiskāk. Latvijas iedzīvotāji kļuvuši praktiskāki un pieticīgāki. Ekonomiskās augšupejas laikā Latvijā dominēja tendence automašīnu uztvert kā prestiža lietu. It īpaši vīriešu vidū šāds domāšanas veids bija izplatīts. Pirms biznesa tikšanās cilvēks nopētīja, ar kādu automašīnu atbrauc pārrunu partneris, un secināja, ja brauc ar dārgu, iespaidīgu automobili, tātad veiksminieks, bet, ja ar kaut jaunu, bet nelielu automašīnu, tad jau neveiksminieks vai dīvainis. Tagad cilvēki ar automašīnas palīdzību vairs necenšas izlikties turīgāki un ietekmīgāki nekā patiesībā.
Jāmin arī tas, ka šogad automašīnu pircēji interesējas par to, cik izmaksās nolūkotās automašīnas ekspluatācija, kāds ir degvielas patēriņš, par kādu cenu automašīnu nepieciešamības gadījumā varēs pārdot. Reti gadās sastapt pircēju, kurš iekrājis 20 tūkstošus un tad, vienojoties par līzingu 80 tūkstošu apmērā, iegādājas ļoti dārgu, elitāru automašīnu. Savukārt pirmskrīzes labajos gados šādu klientu netrūka.
Vai patlaban mazlietoto automašīnu tirgū pieprasījums nepārsniedz piedāvājumu tāpēc, ka ap 2009. gadu jaunas automašīnas pirka maz un nav kam nonākt otrreizējā pārdošanā?
Jā, tāda tendence ir, jo mazāk kļuvis to cilvēku, kuri maina automašīnas ik pa diviem gadiem. Tagad ar to pašu spēkratu brauc ilgāk. Man daudzi klienti teikuši, ka senāk mainīja automašīnu katru trešo gadu, tagad pabrauc vēl divus trīs gadus. Tas nenoliedzami ietekmējis lietoto automašīnu tirgu.
Ir dzirdēts, ka nolūkotā automašīna pircējam jāgaida tik ilgi, ka pircējs labāk izvēlas zaudēt 5-10 procentu iemaksu, nekā gaidīt automašīnu. Kā jūs to varat komentēt?
Var gadīties, ka klients vēlas ekskluzīvu automašīnu un tāda tiešām jāgaida, vai arī korporatīvajiem klientiem, kuri pērk lielu skaitu automašīnu, tās tiek ražotas speciāli, pēc pieprasījuma. Turklāt katram autoražotājam ir modeļi, kurus saražo limitētā daudzumā, kā arī ir ļoti pieprasīti modeļi, uz kuru iegādi izveidojas rinda. Bet kopumā šogad autoindustrijā ražošanas kapacitāte ir lielāka nekā pieprasījums un ilga automašīnu gaidīšana nav izplatīta parādība.
Kāda ir saistība starp automašīnas zīmolu un tās vadītāja braukšanas kultūru?
Daudzi pircēji, izvēloties automašīnu, stāsta, ka grib nopirkt lielu un iespaidīgu spēkratu tāpēc, ka satiksmes dalībnieki ne visai korekti izturas pret mazām automašīnām. Uz ceļa respektē to, kurš brauc ar iespaidīgu, greznu džipu, bet ignorē autovadītāju pie ikdienišķākas automašīnas stūres. Tas tikai liecina par to, ka ārējais spožums mūsu sabiedrībā diemžēl šķiet svarīgāks nekā intelekts un personība.