Es esmu slazdā. Turklāt šiem kontrolieru bariem parasti asistē vismaz pāris pašvaldības policistu, kas ārpusē pie policijas autiņa, gaidot upuri, jautri komunicē savā starpā, bet sabiedriskais transportlīdzeklis tiek aizkavēts vismaz par trim četrām minūtēm! Roku trīsas pāriet, kad kontrolieris konstatē, ka esmu norēķinājusies par braucienu.
Biļete jāpērk. Piekrītu. Bezbiļetnieku ir vairāk nekā jebkad agrāk. Taču vai kontrolieri nevarētu būt cilvēciskāki? Pirms pāris nedēļām trolejbusā iekāpa divas deviņus desmit gadus vecas meitenītes. Bērni ir bērni, kaut ko čivināja savā starpā un smējās. Starp pieturām - kontrole. Meitenes bija aizmirsušas fiksēt savas brīvbiļetes. Zaļā vestē tērptais onkulis mazajām lika kāpt laukā. Meitenītes minstinājās, tad izkāpa un palika stāvot starp pieturām. Izkāpa arī kontrolieris. Es biju neizpratnē - vai tad kontrolieris vienkārši nevarēja ļaut meitenēm to brīvbiļeti autorizēt un braukt tālāk?
Vēl kāda mulsinoša lieta. Parasti iegādājos e-talonu 10 braucieniem. Autorizēju vienu braucienu, otru, trešajā skatos - e-talonā palikušas iespējas braukt vairs tikai piecas reizes. Kur palikušas divas vēl neizmantotās? Kad tā gadījās pirmo reizi, nospriedu, ka pati esmu kļūdījusies. Pēc nākamā e-talona iegādes precīzi uzskaitīju nobrauktās reizes. Viss sakrita viens pret vienu. Taču pēc tam nākamajā talonā atkal atļauto braucienu skaits mistiski saruka par vienu reizi.
Kam lai sūdzos, ko lai pierādu - ka neprotu skaitīt vai esmu aizmāršīga? Varbūt Rīgas satiksme mūs apzināti krāpj? Kaut kas neizskaidrojams notiek ar Rīgas sabiedriskā transporta uzņēmumu un tā dārgajiem jaunievedumiem. Es labāk izvēlos maršruta taksometrus - ātrāk nokļūstu mērķī, un laipnāka apkalpošana. Taču dzirdēju, ka Rīgas satiksme jau lūkojas pievākt savā zināšanā arī šo rīdzinieku iecienīto pārvietošanās līdzekli. Neticu, ka nolūkā uzlabot pasažieru ērtības.