Aktualizējot atbildīgumu, pārskata veidotāji - LU Sociālo zinātņu fakultāte ar sadarbības partneriem - vēlējušies to akcentēt kā «līmi», kas satur kopā sabiedrību un padara to rīcībspējīgu. Un pirmām kārtām saskaņā ar konkrēto vietu sabiedrībā un aicinājumu atbildīgai ir jābūt katra atsevišķā cilvēka attieksmei. It kā jau nekā jauna, tomēr acīmredzot par to runāt nekad nebūtu par daudz, jo pētījums diemžēl uzrāda pamatīgu cilvēku neizpratni par atbildības aspektiem. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem tam ir attieksme pret budžeta veidošanu, salīdzinot valsts un paša privātā budžeta veidošanas prioritātes. 71,5% aptaujāto valsts budžeta sastādīšanas veidu uzskata par bezatbildīgu, bet pret savu atbildīgumu privātā budžeta sastādīšanā kritiski ir tikai 12,4%. Tai pašā laikā pētījums apstiprina jau vispārzināmo faktu par Latvijas iedzīvotāju ienākumu katastrofālo neatbilstību kredītsaistībām, un tas nu nekādi neiet kopā ar 76,6% aptaujāto pārliecību, ka viņu privātie budžeti ir veidoti kā ilgtspējīgi un ar skatu nākotnē.
Personiskās atbildības un atskaitīšanās problēmas atainojas arī politikā, kur vērojams «iedzīvotāju intereses trūkums par politisko līdzdalību, ko vienlaikus pavada pastiprinātas gaidas un prasības attiecībā pret valsts pārvaldi». Zināmā mērā mēs, elektorāts, esam situācijas ķīlnieki, un dažs labs pirmais solis tiešām būtu sperams dažādos politiskajos un valsts varas līmeņos, tomēr pašreizējā malā stāvētāja «pastiprinātās gaidas un prasības» ir fantastiskas un neadekvātas.
Politiskās iesaistīšanās un līdzatbildības deficīta risinājums gan būtu nedaudz paradoksāls, jo šobrīd politiskā elite tautai labākajā gadījumā atstājusi rejošo suņu funkciju, kamēr karavāna turpina iet pēc sava prāta. Ja politiskās karavānas dalībnieki negrib, ka suņi sāk arī kost (vai vēl sliktāk - pagriežas un aiziet, kas nozīmētu pilnīgu demokrātijas krīzi), tiem jāprotas un jārada politikas demokrātiskas ietekmēšanas mehānismi. Pirmām kārtām tas nozīmē partiju atkarības mazināšanu no lielajiem ziedotājiem, tas ir, krietni mazāku maksimālo ziedojumu noteikšanu, stingrākus vēlēšanu izdevumu noteikumus, partiju publiskā finansējuma ieviešanu un citus jauninājumus. Apsvēršanas vērts ir arī pārskata autoru ieteikums par Saeimas ievēlēšanu tikai uz trim gadiem.
Līdzīgs šim jautājumam - par partiju politiku - ir arī jautājums par pārējo valsts politiku, kas nav tieši saistīta ar partijām, proti, par tiesu varu un birokrātiju, kuras pārstāvjiem nav obligāti jābūt burta kalpiem. Līdz šim dzirdēts par negatīvu atsevišķu tieslietu procesu politizāciju, bet tas var būt arī pozitīvi, ja tiesneši, apzinoties kādu procesu politisko nozīmību, tos izvirza par prioritāriem. Jau savos iepriekšējos komentāros esmu norādījis, ka nav formālu šķēršļu, piemēram, ātrai «jautājumu nokārtošanai» par iepriekšējo Saeimas vēlēšanu nelikumīgo finansējumu gadījumiem saistībā ar Tautas partiju un LPP/LC. Lai uzturētu un vairotu tiesiskumu un tā sajūtu tautā, tieslietu darbiniekiem šobrīd sevišķi nepieciešama tieši politiskā griba vārda «politika» nepartijiskā, tomēr ļoti svarīgā nozīmē.
Līdzīgi ir ar birokrātiju, kas ilgtspējīgas, atbildīgas valsts politikas gadījumā var būt pat nozīmīgāka par mainīgo partijiskās politikas skatuvi. Diemžēl pārskata autoriem nākas secināt, ka «pastāvošie atbildīguma mehānismi ir vērsti uz publisko pārvaldi kā kopumu, nevis atsevišķu birokrātu», un attiecīgi viss aparāts stagnē. Adekvātas rīcības nespējas dēļ jeb atkal jau politiskās gribas trūkuma dēļ cietēji būs paši birokrāti, no kuriem pilnīgi noteikti visā drīzumā daudzi zaudēs darbu.
Pārskatam par tautas attīstību piebalso arī ekonomista Ulda Oša šajās dienās izskanējušais secinājums, ka, par spīti ārējai demokrātijai, Latvijā pēc būtības ir centralizēta, autoritatīva un oligarhiska vara. Vai šīs varas pārstāvjiem pietiks kaut vai pašsaglabāšanās instinkta, lai spertu nepieciešamos soļus patiesas demokratizācijas virzienā, paliek atvērts jautājums. Tiesa, nekādas sevišķās alternatīvas jau nav, ja neskaita nemierus un izmisīgu mēģinājumu tiesiskumu un rīcību ar radikālām metodēm kaut uz brīdi pārņemt savās rokās. Spriežot pēc visa, dumpiniekiem gan nav ne ar ko spējīgākas vai atbildīgākas rokas un nebūs arī, ja turpinās tik nekritiski attiekties pret sevi, kā to rāda 2008./2009.gada pārskats. Cilvēks nevar būt sabiedrību kopā saturoša līme, ja pašam galvā ir ķīselis.