Meitenes smaids dara viņu laimīgu. Līdzīgi ir arī šajā gadījumā,» viņa raksturo gandarījumu, ko gūst, atbalstot jauniešu studijas, un piebilst, ka kontakts ar stipendiātiem nav tikai vienreizēja pieteikumu izlasīšana un naudas pārskaitīšana. «Tās ir attiecības, vēstules, tikšanās, sarunas ar cilvēku, kura dzīvē notiek brīnums.»
Izvēli nosaka sirds
Apdrošināšanas sabiedrība Ergo jau senāk aktīvi atbalstīja Vītola fondu. Ingrīdai bija iespēja redzēt, cik priecīgi bija jaunieši, kas saņēma uzņēmuma atbalstu, lai varētu mācīties, tāpēc radās doma par pašai savu stipendiju. «Izglītība man vienmēr bijusi viena no dzīves prioritātēm,» viņa pamato. Ingrīdas vecāki visu mūžu nepārtraukti izglītojušies, un arī viņa pati ieguvusi labu izglītību Latvijā un ārzemēs, kas ļāvusi veidot sekmīgu karjeru.
Var teikt, ka no jauniešiem, kas Vītolu fondā piesakās materiālajam atbalstam, Ingrīda izvēlas savus «gara radiniekus». «Uz stipendiju pretendē tikai tie, kuriem ir teicamas sekmes, un tas arī rāda - tie bērni novērtē izglītības nozīmi.» Uz stipendijām piesakās dzīves nelutināti puiši un meitenes, kuri, par spīti naudas un bieži vien arī mīlestības trūkumam, nav salūzuši un grib savu dzīvi mainīt. Ingrīda savus stipendiātus izvēlas, pārlasot jauniešu vēstules un vadoties pēc sirds, nevis racionāliem kritērijiem. Viena no Ingrīdas atbalstītajām jaunietēm jau ieguvusi bakalaura grādu angļu filoloģijā LU, savukārt otra stipendiāte patlaban studē LLU trešajā kursā un apgūst ainavu arhitektūru.
«Cilvēks nav vientuļa sala un viens pats neko nevar sasniegt ne dzīvē, ne darbā. Ar savu ieguldījumu vēlos palīdzēt jauniešiem piepildīt sapņus un uzsākt normālu dzīvi, nostāties uz kājām. Tā ir neaprakstāma sajūta - redzēt savu stipendiātu saņemam universitātes diplomu,» Ingrīda saka.
Aktīvi 30-40 gados
Ingrīda novērojusi, ka īpaši aktīvi mecenāti ir jaunie uzņēmēji, kuri, sasnieguši pirmos panākumus, dalās savā veiksmē un vēlas iedvesmot arī citus. «Kāds Vītolu fonda stipendijas devējs nesen sarunā sacīja, ka ir gatavs pat strādāt vairāk, lai spētu nodrošināt stipendiju vairākiem jauniešiem. Tas ir ilgtermiņa ieguldījums, jo parasti studijas ilgst četrus, piecus gadus,» Ingrīda stāsta.
Līdzīgu tendenci izceļ arī Vītolu fonda vadītāja Vita Diķe. «Ļoti aktīva ir jaunā paaudze - 30-40 gadu veci profesionāļi,» viņa saka. Šie cilvēki izglītības stipendijām ziedo gan savā, gan savu uzņēmumu vārdā. Galvenā motivācija viņiem, šķiet, ir māka un vēlme dalīties. «Princips - ja tev iet labāk nekā citiem, tu vari kādam palīdzēt. Daļēji tā ir arī audzināšana ģimenē.» V. Diķe stāsta, ka šie gados jaunie mecenāti ne tikai ziedo naudu, bet arī ved jauniešus uz teātri, restorāniem, rīko viņiem seminārus, kur dalās savā dzīves pieredzē - kad ņemt pirmo kredītu, kā pieteikties darbā utt.
Privātpersonu mecenātisms aktivizējies krīzes gados, atminas V. Diķe . Šie cilvēki Vītolu fondā atbalsta jauniešus, kas grib studēt Latvijā, un viena stipendija vidēji ir Ls 1400. Stipendiātu izvēli viens mecenāts uztic fondam, otrs jauniešus intervē pats, cits vispār vēlas palikt anonīms. «Taču tas nav viena gada šovs, bet daļa no ilgtermiņa stratēģijas - daļu ienākumu ieguldīt jauniešos. Turklāt neviens neprasa publicitāti un kas viņiem par to būs,» saka V. Diķe.
Savukārt Ingrīda Ķirse piebilst, ka vairīties no publicitātes mecenātisma un filantropijas sakarā, viņasprāt, gan nevajag. «Jo vairāk publiski tiek stāstīts par jauniešu dzīvēm, kuras ir mainījušās, jo plašākas ir iespējas, ka par Vītolu fondu un citiem mecenātisma projektiem uzzinās tie, kuriem tas ir visvairāk vajadzīgs. Tā ir arī iespēja tiem, kuri vēlas palīdzēt, bet nezina, kur to vislabāk izdarīt,» viņa norāda.
Esam ceļa sākumā
Arī Latvijas Universitātes fondā daļa mecenātu ir uzņēmumi, daļa - privātpersonas, stāsta fonda izpilddirektore un valdes locekle Laila Kundziņa-Zvejniece. Vienas stipendijas apmērs ir Ls 1000-2000, vērā tiek ņemtas potenciālo stipendiātu sekmes un ambīcijas, un mecenātu interese pārsvarā grozās ap vēlmi, lai tiktu veikti pētījumi kādā konkrētā zinātņu nozarē. Daļa mecenātu LU fondā atbalsta stipendijas, daļa - LU mācību vides uzlabošanas vai rekonstrukcijas projektus. Pēdējie gan vairāk ir uzņēmumi, taču starp mecenātiem ir arī privātpersonas. Ziedošana tieši šādiem projektiem arī kļūst plašāka. L. Kundziņa-Zvejniece stāsta, ka viens no svaigākajiem šādiem ziedojumiem ir Džona Medvecka piešķirtie 10 000 ASV dolāru LU Ekonomikas un vadības fakultātes Biznesa inkubatora prototipēšanas darbnīcas izveidei. Aktīvi ir arī LU fonda dažādu gadu stipendiāti. «Piemēram, pērn vairāki desmiti stipendiātu kopā noziedoja 1000 latu, lai LU Studentu teātris uzvestu Otello.»
Salīdzinot ar pasaules mecenātisma tradīcijām un vērienu, Latvija gan atrodas tikai ceļa sākumā, teic abas uzrunātās fondu vadītājas. «Ņemot vērā filantropijas tradīciju pārrāvumu 50 gadu garumā, pēdējo 20 gadu sasniegumi tomēr ir visai ievērojami. Bet vēl ir kur tiekties,» saka L. Kundziņa-Zvejniece, kura domā, ka labi rezultāti attiecībā uz ziedošanu savām augstskolām gaidāmi varbūt pēc vienas paaudzes, ja vien augstskolas rūpīgi un mērķtiecīgi strādās pie attiecību kopšanas ar saviem absolventiem. «Būtu jāizskauž «man pienākas» attieksme un jāvairo cieņa pret vidi, kas veido jauniešus studiju gados. Pasaules filantropijas pirmajās rindās ir ASV un Apvienotās Karalistes universitātes. Saņemt no pāris simtiem līdz miljardiem dolāru lielus ziedojumus no bijušajiem absolventiem un viņu ģimenēm tur ir pavisam ierasts, bet, lai to sasniegtu, ir pagājuši vairāki simti gadu. Es ceru, ka Latvijai vajadzēs mazāk.»