Problēmas jau izpratnē
J. Jansons saskata veselu virkni cilvēktiesību pārkāpumu, un pats pētījums tam tagad būs kā pierādījums. Nav tā, ka par šīm lietām nebūtu runāts arī iepriekš. Pirmkārt, ir pārkāpts Satversmes 111. pants par garantēto veselības aprūpes minimumu. Turklāt pārkāpts jau izpratnes līmenī. Nepareizi to izprot politiķi, ierēdņi un bieži vien arī mediķi, Dienai stāsta tiesībsargs.
Otrkārt, no cilvēktiesību viedokļa ir jānodrošina kvalitatīva pieeja efektīvai valsts veselības aprūpei un minimums nenozīmē tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību. Bieži tas ir saistīts ar dzīvības glābšanu, piemēram, nepieciešamību veikt orgānu transplantāciju. Te parādās izteikta diskriminācija - ir vairāki orgāni, kas Ministru kabineta noteikumos ir paredzēti transplantācijai, un tam ir arī finansējums kvotu ietvaros, bet, piemēram, plaušu transplantācija nav paredzēta. Jautājums - kāpēc? Ierasti atbild, ka tas nav rakstīts noteikumos.
Aktuāls ir arī reģionālās vai teritoriālās pieejamības jautājums. Ne visos reģionos var kvalitatīvi saņemt to veselības aprūpes pakalpojumu, ko var saņemt Rīgā.
Pie cilvēktiesību pārkāpumiem tiesībsargs pieskaita arī pacientu līdzmaksājumus. Tie ir vieni no visaugstākajiem Eiropā. Līdz ar to pieejamība ir stipri ierobežota.
Nenoliedzams ir haoss normatīvajā regulējumā. Ar likumu ir deleģēts valdībai absolūti neadekvāts pilnvarojums regulēt pat neatliekamās medicīniskās palīdzības apjomu, rindas un manipulācijas, uzskata J. Jansons. Attiecībā uz to, kuras cilvēku grupas ir visvairāk apdraudētas, tiesībsargs min bērnus, lai gan bērni ir īpaša iedzīvotāju kategorija un gan Satversmē, gan atsevišķos likumos ir teikts, ka bērniem veselības aprūpe ir bez maksas. Sociālā realitāte liecina par pretējo.
Ar kvotām pret cilvēkiem
Par to, ka kvotu sistēma ir absurda, prettiesiska un pretlikumīga, J. Jansons runājis jau iepriekš, bet tagad to pierāda arī pētījums. Nevienā likumā nav noteikts, kas ir kvotas. Tās tikai netieši izrietot no veselības aprūpes organizēšanas kārtības noteikumiem, kas esot viens no valdības instrumentiem, lai «rotaļātos ar sabiedrību».
Risinājums ir beidzot politiķiem saprast, ka viņu rīcība ir prettiesiska. «Es ļoti ceru, ka kaut kad agri vai vēlu arī tiesībsargājošās iestādes, policija, prokuratūra, Veselības inspekcija ķersies klāt pie administratīviem instrumentiem un atbildīgās amatpersonas sauks pie atbildības. Arī sabiedrībai ir jābūt daudz prasīgākai pret pakalpojuma sniedzējiem, un, ja ir kaut kādi atteikumi, bet pacients ļoti labi saprot, ka viņam ir tiesības uz konkrēto izmeklējumu, manipulāciju vai ķirurģisku operāciju, viņam vienmēr ir iespēja vērsties gan Veselības inspekcijā, gan administratīvajā tiesā. Ir iespēja skatīties arī Satversmes tiesas virzienā,» stāsta J. Jansons.
Skarbs ir arī Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris, atzīmējot, ka vai nu Latvija nav attīstīta valsts, vai ir, bet apzināti ignorē gan Satversmi, gan Eiropas Savienības pamattiesību hartu. Viņš cer, ka agri vai vēlu politiķi būs spiesti ieklausīties. Viņš arī vērš uzmanību uz pašreizējo situāciju Austrumu slimnīcā - pāris stundu laikā tika aizpildītas visas pieejamās kvotas. Atverot pierakstu uz izmeklējumiem martā - magnētisko rezonansi, datortomogrāfiju, ultrasonogrāfiju un osteodensitometriju -, jau līdz pusdienlaikam bija aizpildītas valsts apmaksātās vietas uz magnētisko rezonansi Latvijas Onkoloģijas centrā un līdz dienas beigām tika aizpildītas visas valsts kvotētās vietas uz pārējiem izmeklējumiem visā Austrumu slimnīcā. Būtībā tas nozīmē, ka uz valsts apmaksātajiem izmeklējumiem cilvēki var pieteikties 12 dienu gadā, skaidro V. Keris. Viņam nav arī lielu cerību uz nākotni, jo topošās valdības deklarācijā netika ietverti konkrēti skaitļi par veselības aprūpes budžetu, līdzīgi kā iepriekš attiecībā uz aizsardzības jomu.
Strādā, bet nemaksā
Otra lielā problēma, kam pievērsies tiesībsargs, ir ārstniecības personu slodze. Kopš 2009. gada tām ir noteikts pagarināts normālais darba laiks līdz pat 60 stundām nedēļā; normāli ir 40 stundu. Pētījumā secināts, ka vairāk nekā puse medicīnas personāla ir nodarbināta nesamērīgi ilgu darba laiku un tas neapšaubāmi atstāj ietekmi arī uz medicīnas personāla veselību un sniegto veselības aprūpes kvalitāti. Kāds ārsts 60 stundu nedēļā strādājis pat vairāk nekā četrus gadus. Taču problēma nav tikai tajā - par pagarināto darba laiku netiek attiecīgi samaksāts. Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska skaidro, ka ierasti, jau sākot no 41. darba stundas, tas skaitās virsstundu darbs, par ko tiek saņemta dubulta atlīdzība, bet ārstiem tā nav. Sākotnēji šāds regulējums tika noteikts, lai nodrošinātu cilvēkresursus veselības nozarē ilgtermiņā un garantētu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, taču tiesībsargs neredz, kādā veidā pagarināts darba laiks nodrošina cilvēkresursus ilgtermiņā.
Tam piekrīt arī Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis un V. Keris. Arodbiedrības vadītājs atgādina, ka toreiz piekritis ministrijas uzstādījumam, jo bijušas reālas bažas, ka nāktos slēgt ārstniecības iestādes darbinieku trūkuma dēļ. Tagad krīze ir aiz muguras, bet darbs aizvien nav novērtēts. P. Apinis, runājot par mediķu trūkumu, atzīmē, ka tikko atklātajā Austrumu slimnīcas operāciju blokā nav iespējams strādāt pusē no operāciju zālēm, jo trūkst medicīnas māsu. Latvijas rekordists ir kāds ārsts, kurš vienlaicīgi strādā 11 darbavietās.
Tiesībsargs ir uzdevis Saeimai līdz 1. augustam izdarīt nepieciešamos grozījumus, lai novērstu šo diskriminējošo situāciju. J. Jansons Dienai piebilst, ka šāds pagarinātais normālais darba laiks būtu pieļaujams, bet tikai īstermiņā, nevis ilgstoši kā sistēmiska pieeja problēmas risināšanai. Pašreizējā prakse nav tiesiska.
Piekrīt, bet nav naudas
Veselības ministra Gunta Belēviča (ZZS) brīdī, kad tiesībsargs iepazīstināja ar pētījumu, nebija klāt, bet pēc tam Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders Dienai pastāstīja, ka veselības ministrs jūtas gandarīts, ka tiesībsargs ir pievērsies tēmai par nepietiekamo finansējumu veselības aprūpei, nākotnē tas varētu ļaut šo jautājumu risināt. Viņš uzskata, ka tiesībsarga viedoklis palīdzēs pamatot valdībai un Saeimai nepieciešamību piešķirt lielāku finansējumu veselības jomai. Izpratne esot arī par to, ka likumā precīzāk jādefinē veselības aprūpes minimums, ko nodrošina valsts. Galvenais uzsvars gan no viņa puses ir - ja nebūs papildu naudas, nebūs iespējams arī veikt tiesībsarga rosinātos uzlabojumus. No tiesībsarga var noprast, ka daļu problēmu var risināt, mainot attieksmi un sākot ar likumdošanas sakārtošanu.