Savā ikdienā Juris ir medicīnas sabiedrības ARS Informācijas tehnoloģijas (IT) nodaļas vadītājs, bet paralēli darbam kopā ar sievu Dainu laiku velta tam, lai palīdzētu Latvijas skolu audzēkņiem gūt panākumus dažāda mēroga matemātikas olimpiādēs un sacensībās. «Juris Škuškovniks jau kopš studiju gadiem iesaistījies Latvijas matemātikas olimpiāžu darbu labošanā, daudzus gadus viņš ir Atklātās matemātikas olimpiādes 7. klašu grupas žūrijas komisijas priekšsēdētājs un bieži vien visus darbus (~400-500) izlabojis viens pats. Jau daudzus gadus Juris Škuškovniks pavada Latvijas skolēnu komandas uz Starptautisko matemātikas olimpiādi un matemātikas sacensībām Baltijas ceļš. Jura sieva Daina iesaistās skolēnu komandas psiholoģiskā sagatavošanā pirms starptautiskiem startiem,» izvirzot Juri Škuškovniku Latvijas lepnuma balvai, raksta Rīgas 64. vidusskolas pedagogi. Šo skolu Juris absolvējis 1977. gadā.
Skola iemāca brīvdomību
«Viens no maniem skolasbiedriem, vēsturnieks Gvido Straube ir teicis, ka 64. vidusskola viņam iemācīja brīvdomību, un es varu teikt to pašu,» atceroties savus skolas gadus, bilst J. Škuškovniks. Arī viņa mūža aizraušanās ar matemātiku aizsākusies jau skolas gados.
«Noteikti nebiju paraugskolnieks, bet matemātika, fizika un ķīmija man padevās, un, kad sāku piedalīties olimpiādēs, tad guvu labus rezultātus,» atceras Juris un uzsver, ka viņam paveicies ar skolotājām, kuras tolaik mācījušas matemātiku.
Jāpērk pat termoss
Piedalīšanās matemātikas olimpiādēs un sacensībās var dot milzīgu gandarījumu, bet gadās arī uztraukumi. Pieredze liecina, «komandai jābūt savam līderim, kurš prot kopējā darbā iesaistīt un saliedēt visus komandas dalībniekus. Ne katrs grib būt līderis, ir jaunieši, kuri ļoti labi rēķina, bet viņiem nav talanta un vēlmes vadīt. Bieži komandā ir kāds cilvēks, kurš savā domāšanas veidā un uzdevumu risināšanas stilā ļoti atšķiras no pārējiem, bet līderim arī šo cilvēku jāprot iesaistīt kopējā darbā. Ja komandā ir kāda meitene, tad puiši neizbēgami cenšas izrādīties, bet uzdevumu risināšanai tas noteikti nepalīdz», ar smaidu gadu gaitā gūtos novērojumus izklāsta Juris.
Olimpiādēs, it īpaši tālās zemēs, neiztiek arī bez piedzīvojumiem. Lai šovasar nokļūtu uz starptautisko olimpiādi Keiptaunā Dienvidāfrikā, vajadzējis pārvarēt daudzus birokrātiskus šķēršļus, bet, tur aizbraucot, nācies krietni nosalt. Latvijā bija vasaras vidus, bet Dienvidāfrikā - ziema, naktī tikai nulle grādu, atceras matemātiķis. Pirmoreiz viņa bagātajā pieredzē Jurim Latvijas komandai nācies pirkt cimdus, un jaunieši rēķinājuši uzdevumus ar cimdiem rokās, segās satinušies, cepurēm galvā. Šajā olimpiādē skolēni no Latvijas ieguvuši sudraba un bronzas medaļas, kā arī atzinības rakstu.
Juris atceras arī: «Piemēram, Kazahstānā bija ļoti lepna uzņemšana, uzvarētājiem tika pasniegtas vērtīgas balvas. Vjetnamā arī valsts augstākās amatpersonās nāca uzvarētājiem roku paspiest. Var jau teikt, tam nav nozīmes, bet, it īpaši tiem jauniešiem, kuri panākumus negūst viegli, bet iegulda daudz darba, atzinības faktors ir ļoti svarīgs. Viens no dalībniekiem man tā arī pateica: «Es brīvajā laikā ar draugiem neeju izklaidēties, bet rēķinu matemātikas uzdevumus, jo mani motivē apziņa, ka varēs saņemt balvu, pabūt uz skatuves.»»
Gandarījums par paveikto
Uz jautājumu, vai galvenais, lai gūtu panākumus matemātikas olimpiādēs, ir talants, darbs, interese vai prasmīgs pedagogu ieguldījums, ARS IT nodaļas vadītājs atbild diplomātiski: «Ja pietrūkst kaut vienas no minētajām sastāvdaļām, tad nevar kļūt par labāko. Talanta faktors ir būtisks, bet ne vienmēr garantē izcilību. Talantīgs jaunietis var gūt labu rezultātu, bet, ja pieliks darbu, gūs vēl labāku rezultātu, un ja paveiksies ar pedagogu, tad ātrāk var tikt pie panākumiem.»
Arī nosaukt kādu konkrētu matemātikas olimpiādes dalībnieku, par kura panākumiem viņam būtu īpašs prieks, J. Škuškovniks nevēlas, bet bilst: «Man vislielākais prieks par tādiem cilvēkiem, kuri vidusskolas vecumā ir talantīgi matemātiķi, bet dzīvo savā pasaulē, un Daina par viņiem man saka: «Tu tikai nepalaid viņus vienus pašus svešā pilsētā, aizmaldīsies nezin kur,» bet kad es pēc gadiem šos cilvēkus satieku, visa viņu izturēšanās un dzīve liecina par sasniegumiem. Tad gribas ticēt, ka šo cilvēku panākumos ir mazliet mana ieguldījuma, lai gan es apzinos, ka piedēvēt sev nopelnus par citu cilvēku paveikto nav pareizi.»