G.Dāboliņš ir mācījies Kijevas Augstākajā kara jūras politiskajā skolā un pēcāk Maskavas Kara politiskajā akadēmijā. 80.gados viņš dienēja Baltijas Kara flotē un strādāja Liepājā. Savas pagātnes dēļ G.Dāboliņš nevarēja pretendēt uz augstiem amatiem NBS, kur būtu nepieciešamas NATO pielaides. Robežsardzes priekšnieka amata aprakstā tādu prasību nebija.
Kad Latvija sāka sarunas par iestāšanos ES, VRS vadība paziņoja, ka tās sastāvā būtu jāiekļauj Jūras spēku (JS) pārraudzītais Krasta apsardzes dienests. VRS apgalvoja, ka citās ES valstīs šie ir civili, militārām struktūrām nepakļauti dienesti. NBS no savām mapēm vilka ārā piemērus, kas apliecināja, ka katra ES valsts lemj citādi. Tika pieņemts valdības lēmums, ka abu institūciju atbildība tiek sadalīta - krasta apsardzes peldlīdzekļi ir JS īpašumā, taču robežsargi nepieciešamības gadījumā tos var izmantot. Līdz ar integrāciju ES iegūtais finansējums palīdzēja robežsardzei tikt pie jauniem kuģiem.
Par vienu no VRS un NBS konkurences simboliem uzskatāmi viens otram līdzās uzslietie abu dienestu novērošanas torņi Pāvilostā. G. Dāboliņš uzsver, ka video novērošanas torņi bija jāizbūvē, pievienojoties Šengenas sistēmai, tāpēc VRS nevarēja gaidīt, kad JS būvēs savu novērošanas sistēmu. Šādā gadījumā gan robežsardzei nepieciešamās jūras video novērošanas sistēmas, gan NBS daudz smalkāko radiolokācijas aprīkojumu būtu bijis iespējams izvietot uz viena. Torņa darbību šovasar pirmie plāno sākt NBS, un, kad viss būs savietots, tad ideālā variantā abas sistēmas daļēji integrēsies.