Kopā ar Starptautiskā cirka un ielu mākslas festivāla Re Rīga! direktoru Mārtiņu Ķiberu un pārējo radošo grupu Māra Pāvula no 23. līdz 25. augustam aicina uz deviņām izrādēm Rīgā. Tās parādīs mazu daļu no žanriskās daudzveidības, kas iespējams laikmetīgajam cirkam, kurā mākslinieki veido gan dziļi personīgus, filozofiski tēlainus stāstus, gan pievēršas sociālajam žanram, stāstot pat par bēgļu problēmām, gan - dauzās tīra prieka šļakatās.
Pēc studijām Parīzē Māra Pāvula šajos Ziemassvētkos sapratusi, ka jābrauc mājās «attīstīt cirku nevis citur, bet šeit». Viņa ir nodibinājusi arī biedrību Next Door Circus, kas ir platforma jaunā cirka interesantiem Baltijā. Māra Pāvula priecājas, ka jaunā cirka izrādes šogad spēlētas gan Piena svētkos, gan festivālā Sansusī Aknīstē, kur ar izrādi Confines uzstājās igauņu spilgtākā jaunā cirka māksliniece Grete Grosa no Igaunijas. No Māras intonācijas jūtams, ka pirms pieciem gadiem nebūtu iespējami arī šie notikumi.
Kā sākās tava cirka kaislība?
Bērnībā piecus gadus nodarbojos ar mākslas vingrošanu. Tad pārgāju uz klinšu kāpšanu, kam veltīju desmit gadus. Bērnībā man bija viena tante, kas mani reizi gadā veda uz Rīgas cirku. Vienmēr ļoti ir patikusi akrobātika. Pusaudžu gados sāku nodarboties ar teātri. Bija sajūta, ka droši vien dzīvi saistīšu ar teātri. Tad atmetu savu bērnības sapni kļūt par aktrisi. Studējot frančus (Latvijas Kultūras akadēmijas programma Starptautiskie sakari Latvija - Francija - U. A.), iegadījās, ka bija iespējams rakstīt par Cirque du Soleile. Sapratu, ka Latvijā nav nekādu materiālu par cirka vēsturi, par jauno cirku nemaz nerunājot. Tajā brīdī man šķita, ka Cirque du Soleile ir kaut kas tik jauns, brīnišķīgs un nebijis. Aizbraucu uz Franciju, pavadīju nedēļu pie draugiem. Aizgāju uz Pompidū bibliotēku, un tur - milzīgs plaukts ar grāmatām par cirku! Sapratu, ka man ir viena nedēļa un nav laika tās izlasīt, un, protams, ne tuvu budžeta, lai varētu grāmatas iegādāties. Noslēpos bibliotēkas stūrī, man bija maziņš fotoaparātiņš, un katru grāmatas lappusi pārfotografēju. Aizbraucu mājās, sāku lasīt un sapratu, ka ir vēl daudz kaābrīnišķīgāka nekā Cirque du Soleile. Ka cirkā ir iespējama izteiksmes valoda, kas spēj radīt tādu skatuves mākslas formu, kur ar ķermeni var runāt par dažādām un dziļām tēmām. Tas bija brīdis, kad es «saslimu».
Savos rakstos mini, ka cirks Francijā, ko var uzskatīt par jaunā cirka šūpuli, vēl līdz 80. gadiem atradās Zemkopības, nevis Kultūras ministrijas pakļautībā. Vai tā bija robežšķirtne, kad pasaulē mainījās izpratne par cirku?
Diezgan bieži saka, ka laikmetīgais cirks ir izaudzis no tradicionālā cirka. Bet, ja skatās uz laikmetīgā cirka pirmsākumiem, tad lielākoties mākslinieki kā personības nāca tomēr no eksperimentālā teātra vides. Tās ir ļoti saistītas kustības. Arī laikmetīgās dejas uzplaukums. Franču valodā tas ir īpaši izteikti - sāka rasties tādi vārdi kā «cirka māksla», «cirka mākslinieks». Līdz tam šādus jēdzienus neizmantoja. Cirks tika uzskatīts par tradicionālu amatniecības formu. Lielākoties tas bija balstīts uz ļoti spēcīgi attīstītām prasmēm. Atšķirība starp mākslu un amatniecību ir tajā, vai šīs spēcīgi attīstītās prasmes tiek izmantotas ar kādu mērķi vai - pašmērķīgi.
Atvērtāki skatītāji droši vien jau ir piedzīvojuši, ka laikmetīgais cirks - tas nav tikai klauns ar sarkanu degunu un sunīši, kas skrien pa arēnas malu. Ka svarīgs ir stāsts, tēlainība, dramaturģija. Jaunā cirka izrādes uz Latviju ir vedis arī Latvijas Jaunā teātra institūts (Homo Novus, Homo Alibi). Tomēr jautājums paliek - kas jaunajā cirkā ir tieši cirks? Nevis laikmetīgā deja vai objektu teātris?
Tā ir ārkārtīgi sarežģīta diskusija, par ko mēs ar kolēģiem runājam katru reizi, kad tiekamies. Mana cirka definīcija: laikmetīgais cirks ir tad, kad cirka spējas tiek izmantotas kā valoda, lai atklātu kādu stāstu vai konceptu. Paskatoties uz izrādēm, kas ir bijušas Homo Novus, dažādos teātra un dejas festivālos, protams, - tās mākslas formas ārkārtīgi saplūst. Visbiežāk, vai tas ir vai nav cirks, nosaka mākslinieka izglītība un izvēle. Labs piemērs. Mums šogad ir izrāde Vējainā pēcpusdiena (kompānija Cie Non Nova). Fija Menāra ir žongliere. Visu savu radošo dzīvi viņa ir veidojusies kā žongliere, strādājusi kā žongliere kopā ar slaveno Žeromu Tomā. Šajā izrādē cilvēks, kurš nav no cirka, uzreiz neredzēs cirku, jo tur ir plastmasas maisiņi, kas pārvēršas cilvēciskās būtnēs un dejo. Uz skatuves ir aktieris un nevis akrobāts, drīzāk - dejotājs. Bet neviens cilvēks, kuram nav šīs žongliera domāšanas un kurš pats nav žonglieris, nekad nevarētu izdomāt, kā šie priekšmeti savā starpā reaģēs. Šī ir spēle ar vēju, kas patiesībā ir žonglieru lielākais ienaidnieks. Žonglēšana laikmetīgajā cirkā ir izaugusi par objektu manipulāciju. Nezinot pamatus, viņi nevarētu to izdarīt. Līdzīgi kā gleznotāji mācās tradicionālo gleznošanu, lai pēc tam gleznotu kaut ko citu. Ne velti daudzās Amerikas augstskolās kā viens no izvēles priekšmetiem ir žonglēšana. Tā patiesībā ir augstākās matemātikas fizisks pierādījums. Ir pat vesela disciplīna - matemātiskā žonglēšana, kur triki pirms tam tiek izrēķināti. Žonglieris būtībā ir cilvēks, kurš saprot lietu saikni, kustību un esamību vidē.
Uz šo tendenču fona, lūdzu, paraksturo festivālā redzamās izrādes. Tās izvēlētas žanriski atšķirīgas?
Mums kopā būs deviņas izrādes, bet tās būs trīs kompānijas. Non Nova ar Vējaino pēcpusdienu (23., 24. augustā Zirgu pastā), kas ir ļoti skaists un maģisks objektu manipulācijas balets. Tā ir piemērota gan bērniem, gan pieaugušajiem. Likās ļoti zīmīgi parādīt, cik tālu var aiziet no cirka, paliekot cirkā. Tā ir izrāde 80 skatītājiem. Mēs esam tieši blakus māksliniekam. Jūtam, kā viņš elpo. Redzam katru kustību un fiziski izjūtam to vēl vairāk. Izrāde - mūsu dāvana pilsētai - notiks Kongresu nama laukumā (24., 25. augustā). Kompānijas 15ft6 no Spānijas ļoti atraktīva izrāde Dinamīts un dzeja, žanriski - pilnīgi kaut kas cits. Tā ir āra izrāde, kas nāk no ielu cirka tradīcijām, kas mēģina piesaistīt skatītājus ar daudz humora, adrenalīnu un trikiem. Izrāde labi parāda to, kas man cirkā ir tuvākais un kāpēc esmu varējusi tik ilgi cīnīties par kaut ko, kas sākumā likās neiespējami. Tas ir dzīvesveids. Ārkārtīgais prieks, kas ir tajos cilvēkos, pilnīgā brīvība un sadarbība! Cirkā sadarbība ir ļoti svarīga. Jebkurā brīdī otra cilvēka dzīvība ir tavās rokās. Zini, ka katra tava kustība glābs vai iznīcinās. Kad publika to ierauga, arī viņiem rodas atbildības sajūta par to lidojošo cilvēku.
Šīgada lielākā izrāde, kas notiks 25. augustā Kongresu nama Lielajā zālē, ir Visi - ģēniji. Visi - idioti. Tie ir pilnīgi traki četri jaunieši, visi mācījušies Zviedrijā, bet pārstāv vācu, spāņu un britu izcelsmi. Ļoti raksturīgi savam laikam un tā labajām un sliktajām lietām, par kurām viņi nebaidās runāt. Ir lietas, kas tur varētu būt diezgan šokējošas tieši estētikas līmenī. Muzikāli viņi ir jauni cilvēki, kas klausās noteikta veida mūziku, kuru paši rada uz skatuves. Mūzika tiek miksēta no visām skaņām, tās ierakstot. Izrādes beigās dzirdam pilno versiju. Izrāde ir par robežu starp ģenialitāti un ārprātu, kas mākslinieku pasaulē ir visai sāpīgs jautājums. Arī cirka pasaulē. Latviešu meitene Daniela Vētra šobrīd mācās Spānijā cirka skolā. Viņa teica, ka apmēram 30 procentu no studentiem fizisku iemeslu dēļ beidz karjeru jau pēc skolas. Visur statistika nav tik briesmīga, bet, ja aizejam uz kādu cirka skolu, redzam, ka viņi visi ir noteipoti, uz kruķiem. Cirka mākslinieka profesija ir ārkārtīgi fiziski un emocionāli izdzenoša. Tas kaut kādā mērā ir ietekmējis šo jauniešu tematisko izvēli. Visi - ģēniji, visi - idioti ir ļoti personīga, mazliet pazaudējušos jauniešu izpausme. Noteikti iesaku šo izrādi, tā tiešām ir brīnišķīga.