Skolas un Amerika
Mūzikas skola Raitim bija pirmais solis ceļā uz mūziķa profesiju. Brālis spēlēja vijoli, Raitim patika bungas, taču tās apgūt mūzikas skolā tolaik nebija iespējams, tāpēc nācās samierināties ar ksilofonu. Puisis atceras, ka vienu brīdi spēlēt vairs nav gribējies nu itin nemaz; skolotājs ar auto dzinies pakaļ un uz mūzikas skolu vedis aiz rokas. Tomēr pēdējā mācību gadā spēlētprieks bija atgriezies, «pat biju teicamnieks». Raitis izglītību turpināja mediņos, taču, kad kopā ar ģimeni pārcēlās uz Olaini, pārgāja uz Jelgavas Mūzikas vidusskolu. «Tur bija gan ksilofons, gan arī Raitis Ašmanis, kas vada Jelgavas bigbendu. Beidzot nodarbībās pēc skolas tiku pie bungām,» Raitis stāsta. Sākumā bigbendā tikai stāvējis blakus, klausījies, tad pamazām sācis «grabināt visādus grabuļus», spēlēt perkusijas.
Bet tad Raiti par bundzinieku paņēma grupa Xenos. Kopā ar to viņš devās mēnesi garā koncertturnejā pa Skandināvijas vikingu festivāliem un pēc tam trīs mēnešus pavadīja ASV. Skolā gan nācies paņemt akadēmisko atvaļinājumu, taču iegūtā pieredze un nelielā peļņa bija tā vērtas, Raitis atzīst. Turneju no Sietlas līdz Ņujorkai ar koncertiem ik dienu bāros, klubos, pat baznīcās palīdzējusi saorganizēt Latvijā dzīvojoša amerikāniete. Pa ceļam Xenos apmeklējuši sešu nedēļu semināru Santafē, kur Raitis pamācījies gan bungu spēli, gan citas lietas, kas saistās ar mūzikas industriju, - darbu studijā, ierakstu tapšanu, arī laika plānošanu. Semināra dalībnieki kā praktikanti pabija arī Mūzikas gada balvas pasniegšanā Nešvilā, kur iepazinās ar slaveniem mūziķiem.
Ar klauniem - visgrūtāk
Atgriezies no ASV, Raitis jau nākamajā dienā saņēma uzaicinājumu kopā ar Jelgavas bigbendu doties uz festivālu Čehijā, turklāt - bundzinieka statusā. «Divas nedēļas mati kūpēja, repertuāru no galvas mācoties. Tas nav, kā spēlēt ar dažu cilvēku grupu. Bigbendā bundziniekam jādara viss - jāakcentē pūtēji, jātur ritms,» Raitis stāsta. Pēc Čehijas brauciena viņš kļuva par pilntiesīgu bigbenda locekli un ar to turpina koncertēt joprojām. Bigbends sadarbojas ar dažādiem populāriem mūziķiem, tāpēc uz skatuves sanācis būt kopā ar Raimondu Paulu, Raimondu Macatu, Intaru Busuli, Normundu Rutuli, Mariju Naumovu un citiem. Raita paziņu loks šajos gados krietni paplašinājies, un viņu aicina spēlēt arī citos projektos. «Jaunajā vilnī pabungoju kopā ar Enriki Iglesiasu. Kaut arī ar fonogrammu, toties sapratu, kā tas viss notiek,» Raitis smej. Jau kādu laiku viņš ir bundzinieks arī grupās Borowa MC un Putnu balle, piedalās jaunajā Kažas projektā, kopā ar draugiem nesen nodibinājis apvienību Maia's Marvellous, kur pašam spēlēt patīkot visvairāk. Raitis bungo arī Rīgas Cirkā, kas ir pavisam cita pasaule. «Tur ir tā: mūzika spēlē, spēlē, un pēkšņi - stop! Jābūt asai reakcijai. Ar klauniem ir visgrūtāk, jo viņi to vien dara kā improvizē,» Raitis saka, tomēr nenoliedz, ka darbs ir interesants. Viņš labprāt spēlē arī teātrī. Kopā ar Oskaru Kurdeko izveidojis savu perkusiju šovprogrammu. No spēlēšanas ballītēs dažkārt gan mēdzot izvairīties - lai arī ar to nopelnīt var vispieklājīgāk, spēlētprasmi tas tomēr degradē.
Komandas spēlētājs
Darbs, kas sniedz vairāk prieka nekā materiālā labuma, Raitim ir mūzikas pedagoģija. Viņš Vecumnieku un Ķekavas mūzikas skolās Sitamo instrumentu klasē māca 6-14 gadu vecus bērnus. «Ar vecākiem jauniešiem ir vieglāk, viņiem vari stāstīt kā pieaugušam cilvēkam, bet mazie paņem daudz enerģijas. Es tomēr cenšos ar viņiem tā čomiski, pa draugam, ar spēlēm, lai visiem jautri, kaut gan ir robeža, kur čomi beidzas,» Raitis klāsta. Puisis neslēpj, ka sākums bijis visai pārdrošs eksperiments, tāpēc šogad viņš sācis studēt profesionālajā mūzikas pedagogu programmā Latvijas Mūzikas akadēmijā. «Tur visu saliek pa plauktiņiem.» Raitis gan atzīst, ka daudzo aktivitāšu dēļ ar laiku, iespējams, nāksies no skolotāja darba atteikties; savulaik šis pats iemesls licis pārtraukt bungu spēles mācīšanu Baltijas Jauno mūziķu skolā Jelgavā. Tomēr audzēkņu panākumi, piemēram, pērn iegūtie uzvarētāju lauri valsts sitaminstrumentu konkursā, Raiti priecē.
Dažos konkursos Raitis piedalījies arī pats, lai gan saka - «neesmu baigais konkursu dalībnieks». Vairāk sanācis kopā ar bigbendu doties uz dažādiem festivāliem, arī eksotiskās valstīs - Brazīlijā, Peru, Meksikā. Raitis sevi uzskata par pavadošo mūziķi, komandas spēlētāju, nevis solistu. «Vados pēc principa - iemācies dziesmu, respektē mūziku un spēlē dziesmu tā, kā tajā vajadzētu spēlēt,» viņš teic un piebilst, ka svarīgāka par spēlētās mūzikas stilu ir saprašanās ar pārējiem mūziķiem uz skatuves.
Pret ko citu Raitis bungas pagaidām mainīt negrib un arī biroja darbā sevi iedomāties nevar. Nākotnes vīzija viņam saistās ar mūzikas producēšanu, kas ļoti interesē, un ierakstu studiju, ko kopā ar draugiem nesen izveidojis. Vēl tikai līdz ziemai tajā jāpabeidz remonts.