Bibliotēkas daudziem saistās ar novecojušām telpām, padzīvojušam tantēm ar copi un gluži vai sajūtamu vecumu ik uz soļa. Daudz slavētājā un peltajā Gaismaspilī neko tādu vairs neredzēsim. Pēc nepilniem pāris gadiem ikviens varēs Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) gaišajās, siltajās telpās smelties zinības, un ģimenes, cerams, dos priekšroku tajās rīkotajiem pasākumiem, nevis lielveikalu apmeklēšanai.
Līdz ar atvērtību (iespēja ar grāmatām pārvietoties pa stāviem) un citiem labumiem (diennakts pieeja datoram un jaunākajai periodikai) bibliotēkas apmeklētāju skaits noteikti pieaugs, un tas ir labi. Visa literatūra tiks ātri novietota atpakaļ pareizajās vietās, un arī tas ir patīkami. Taču šie divi ieguvumi paver iespēju arī pāris pārpratumiem, kurus, pat ja no tiem nevar pilnīgi izvairīties, tomēr būtu labi apzināties.
Pirmkārt, grāmatu vai žurnālu pašķirstīšana lielākā daudzumā nekā līdz šim kādam var radīt ilūziju, ka pēkšņi palicis gudrs - gluži vai speciālists. Tomēr nopietna zināšanu padziļināšana un atbrīvošanās no diletantisma prasa mērķtiecīgu un sistemātisku, reizēm garlaicīgas rutīnas pilnu darbu.
Otrkārt, atraktīvas būtnes ar veiklākām kājām nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt LNB zelta fondu - tantes ar copēm. Lai cik datorizēta, sīki un smalki izstrādāta būtu literatūras meklēšanas sistēma, pieredzējušo bibliotekāru zināšanas par grāmatām un to saturu ir neaizstājamas.