Svētki šķietami pieklusinājuši iepriekšējo nedēļu skandālu, tomēr iemesls, kāpēc tas radās, ir gana nopietns, lai šo tēmu, kā saka, izrunātu līdz galam. Protams, ne šajā rakstā, bet publiskās diskusijās. Runa ir par rupjībām sabiedriskā radio ēterā un faktu, ka par medija saturu atbildīgie tās ne tikai pieļauj, bet arī sparīgi aizstāv kā vārda brīvības apliecinājumu vai noteikti atspoguļojamu konkrētas auditorijas kultūras sastāvdaļu.
Tiesa, tāda īsta diskusija par rupjību lietošanu vai nelietošanu sabiedriskajos medijos joprojām neveidojas, lielās kaislības pamatā ir par to, kādā veidā amatpersonas klaji izvairās no aktuālo jautājumu risināšanas. Un pamats tam: ar lāča pakalpojumu ir pārcenties deputāts Kaimiņš, arī ēterā skanošās rupjības izmantojot kā argumentu savai pārliecībai par nepieciešamību slēgt Latvijas Radio 5, kas, manuprāt, ir tieši nesaistāmas lietas, jo vairāk tāpēc, ka dod pamatu sabiedrisko mediju pārstāvjiem jebkādu diskusiju mēģinājumus pārtraukt, dēvējot to par vajāšanu. Bet vai Kaimiņa attieksme pret radio ir pietiekams pamats, lai jautājumu par rupjībām radio ēterā neskatītu pēc būtības? Taču nē!
Vispirms par radio vadības tēzi, ka tās medijs tikai atspoguļojot to, kā runā noteikta sabiedrības daļa. Vai tas nozīmē, ka būtu tikai normāli, ja arī Latvijas Radio 4, kas raida krieviski, un arī krievvalodīgajai auditorijai iecerētais LTV3 ēterā izmantotu «mātes valodu», jo to lieto daļa sabiedrības? Un arī amerikāņu TV šovos tik bieži dzirdamie «pīīī» no lamuvārdiem būtu ņemami nost? Kultivēsim nevis literāro valodu, bet sabiedrības mazizglītotākās, neinteliģentākās daļas lietoto saziņas veidu, cenšoties tā palielināt sabiedrisko mediju lietotāju loku? Ja par to iestājas sabiedrisko mediju vadītāji, piedodiet, bet esmu ar abām rokām par tūlītēju viņu atbrīvošanu no amata. Precedents stingrai valstiskai nostājai šajā jautājumā jau ir bijis - LTV Ziņu dienesta režisore Arta Ģiga savulaik saņēma rājienu par svētdienas ziņu raidījumā izskanējušu necenzētu vārdu (šis termins gan, manuprāt, ir aplams, drīzāk būtu jāsaka - cenzējamu vārdu, pieņemot kā aksiomu, ka rupjības kā tādas vispār nav pieņemamas). Toreiz gan pieļautā vaļība bija nesalīdzināmi sīkāka par šobrīd vēroto.
Netiražēt rupjības nebūt nenozīmē tēlot, ka tādu nav. Tas nozīmē apliecināt pieturēšanos pie noteiktām vērtībām, pieklājības standartiem. Ja radio vadība saka, ka bez šādu rupjību tiražēšanas attiecīgā auditorija nebūtu sasniedzama, tad vēl jo vairāk būtu jādiskutē par mūsu sabiedrisko mediju prioritātēm - vai tiešām pēc auditorijas jādzenas par katru cenu?