Varētu iebilst, ka mazulīti jau var arī adoptēt. Var. Bet - mani pašas vecāki šādus apsvērumus tomēr nav pieņēmuši. Un es, neraugoties uz saviem gadiem, nespēju viņus «neņemt pierē» un uzskatīt sevi par vienīgo un īsto patiesības bazūni. Tāpēc arī bērnu man nav. Ne dzelžainu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka tā liktenis iegrozījies.
Galvenais, ko gribu teikt - es pieņemu notiekošo un cenšos savos apstākļos būt adekvāta - nedz gausties, nedz mesties otrā grāvī un tēlot baigo apzināto dzelzs veceni. Ir tā, kā ir. Jācenšas būt maksimāli godīgiem pašiem pret sevi. Nevajag ieņemt pozas - ja reiz nav man pa prātam, tad izlikšos, ka tieši to arī esmu gribējusi. Agrāk vai vēlāk, bet tāda tēlošana izpaudīsies destruktīvi.
Tāpēc veiksmi visām mammām un tētiem! Un cilvēkiem, kam bērnu nav - arī lai veicas! Tikai, lūdzu, nevajag betona argumentus par bezbērnu dzīvi. Tie neizklausās diez cik pārliecinoši.
beibe. Daba ir daba. Un sievietes organisms, hormonālā sistēma, lai cik skarbi tas skan, veidots kā bērnu dzemdējamā mašīna. Ne par velti, iestājoties menopauzei, sievietei rodas veselības problēmas - osteoporoze, krūšu un zarnu trakta audzēji, problēmas ar urīnpūsli. Jo vairs nedarbojas hormonālā sistēma, kas uzturēja sievietes veselību. Kā vienā raidījumā skarbi izteicās kāda sieviešu daktere - daba nav paredzējusi, ka sieviete dzīvos tik ilgi, respektīvi, pēc tam, kad viņas organisms vairs nebūs spējīgs pildīt tam dabas piešķirtās funkcijas.
Katram pašam, protams, jāpieņem lēmumi. Tikai mana pieredze rāda, ka daba atriebjas. Esmu ievērojusi, ka sievietes, kas līdz 40 gadiem nav dzemdējušas, kļūst mazliet dīvainas, dažas vienkārši jocīgas. Bet nu lai jau veicas.