Sapropelis ir ezerdobes pamatnē ilgākā laika periodā bioķīmisku un fizikālu pārvērtību rezultātā - sajaucoties minerāliem komponentiem - veidojušies ezeru organiskie nogulumi. Jau XX gadsimta otrajā pusē zinātnieki izpētīja, ka sapropeli var izmantot ne tikai kosmetoloģijā un ārstniecībā, bet arī lauksaimniecībā, lopkopībā, būvmateriālu ražošanā un ķīmiskajā pārstrādē. Par šo ezeru dzīļu bagātību, kas veidojas, ūdenstilpei aizaugot, netika aizmirsts arī XXI gadsimta pirmajā desmitgadē. Inovatīvām idejām atvērti uzņēmēji, kuri bija gatavi ieguldīt līdzekļus ne tikai tūrisma attīstībā viņiem piederošos ezeros un to apkaimēs, bet arī ilgtspējīgā biznesa attīstībā, arī saimnieciski domājošas pašvaldības ar jauniem spēkiem ķērās pie idejas par racionālu sapropeļa izmantošanu. Turklāt speciālisti sapropeļa izņemšanā no aizaugošiem ezeriem saskatīja arī videi draudzīgus ieguvumus.
Kā Diena rakstīja 2012. gada augustā - tālaika eiroparlamentārietis Alfrēds Rubiks paudis uzskatu, ka sapropelis būšot Latvijas Nokia, respektīvi, veiksmes stāsts uzņēmējdarbībā un ekonomikā. Kopējie sapropeļa resursi Latvijā taču esot mērāmi divos miljardos kubikmetru! Veiksmes stāstam 2008. gadā noticēja Ludzas uzņēmējs Jevgēnijs Lukašenoks, kurš, ilgu laiku darbojies maizes biznesā, nodibināja uzņēmumu LatSaprox un pievērsās sapropeļa ieguvei un mēslojuma ražošanai no tā. Perspektīvu šai nozarei saredzēja arī Ogres novada pašvaldība, kuras teritorijā ir divi ar sapropeļa nogulsnēm bagāti ezeri. Ogres Biznesa un inovāciju centra vadītājs Uģis Amons tolaik atzina, ka «sapropelis ir mūsu nacionālais resurss».
Pagājuši teju pieci gadi, taču, kā izrādās, veiksmes stāsts nav izstāstāms tālāk par prologu. Vai tiešām Latvija nav ieinteresēta vides un infrastruktūras sakārtošanā, dabas resursu izmantošanā un uzņēmējdarbības atbalstīšanā, lai gan daudzviet Eiropā un pasaulē sapropeļa izstrādes prakse liecina par pozitīviem ieguvumiem?
Pirmie sapropeļa spainīši
«Zeiļu ezeru Latgalē pie Ludzas mans tēvs Jevgēnijs nopirka atpūtas un rekreācijas centra izveidei. Sākām ar to, ka ezeru iztīrījām un labiekārtojām, tad arī izpumpējām no ezera pirmos sapropeļa spainīšus. Sākumā domājām, ka tās būs smiltis, bet izņēmām dūņas. Sākām pētīt, kāds ir to sastāvs, meklējām informāciju internetā un uzzinājām par sapropeli,» stāsta Jevgēnija Lukašenoka dēls uzņēmējs Dmitrijs Lukašenoks.
Noskaidrojuši, ka jau padomju laikos plašāki sapropeļa pētījumi veikti Baltkrievijā un arī Latvijā bijušas iestrādes, kā sapropeli pārstrādāt lauksaimniecības mēslojumā, Lukašenoki nolēmuši ideju realizēt un mēslojuma industrijas attīstībā ieguldījuši aptuveni 100 000 eiro. «Nepirkām ne brendu komponentus, ne iekārtas. Komponenti bija latgaliešu meistaru roku darbs, un izmantojām to, kas lētāks pieejams Ukrainā, Baltkrievijā. Tiem Latvijas kolēģiem, kas šim biznesam pievērsās nopietnāk, ieguldījumi bija ap diviem miljoniem eiro,» paskaidro D. Lukašenoks.
Lai gan, piemēram, Kanādā, sapropeļa industrija ir ļoti attīstīta, diemžēl dažos nākamajos gados gan Lukašenoku uzņēmums, gan viņu konkurenti nenonāca pie produkta, ko var tirgot. «Produkts, kas teorētiski varēja būt veiksmīgs, izrādījās pārāk dārgs pasaules tirgū un ne īpaši konkurētspējīgs loģistikas un paša sapropeļa struktūras dēļ,» skaidro Dmitrijs.
Ieceres gan bijušas grandiozas - tā kā sapropelim piemīt spēja ne tikai bagātināt augsni, bet arī veidot to vietās, kur augsnes nekad nav bijis, noieta tirgu Ludzas uzņēmēji cerēja atrast arābu valstīs, kur investē ļoti daudz līdzekļu lauksaimniecībā. Tas nozīmētu kaprīzo sapropeli, kam ir smalka struktūra un liels organisko vielu daudzums, transportēt kā ūdeni, taču transportējot radās šīs želejveidīgās substances atūdeņošanās risks.
Arī kosmētikā
Aprēķinot ražošanas izmaksas, loģistikas specifiku, «matemātika negāja,» kā saka D. Lukašenoks. Turklāt kanādieši ar savu sapropeli Saūda Arābijā jau bija izveidojuši aptuveni 60% auglīgas augsnes. «Ar kanādiešiem konkurēt nebija iespējams, jo bija jānodrošina ļoti liels apjoms. Tie bija pārāk lieli ieguldījumi ar nedrošu nākotni, līdz ar to pagaidām - kopš 2012. gada - ideju par mēslojuma ražošanu atlikām un pievērsāmies kosmētikas jomai, kur sapropelis nav nepieciešams lielos apjomos un ir jāuztaisa tikai ekstrakts, ko var pievienot gandrīz jebkurai kosmētikas formulai,» skaidro D. Lukašenoks.
Uzņēmēja Anete Bilzēna jau vairākus gadus nodarbojas ar sapropeļa kosmētikas līniju ražošanu - sapropeli var izmantot kā balinošu, mitrinošu, pretcelulīta līdzekli, aplikācijās spa salonos. A. Bilzēna atzīst šo jomu par perspektīvu: «Sapropeļa sastāvā ir pilna Mendeļejeva tabula, šajā lauciņā ir ko darīt gan zinātniekiem, gan uzņēmējiem, jo sapropeli var izmantot dažādās nišās. Kosmetoloģija ir mūsu jaunais redzējums - te gan nepieciešami daudz lielāki zinātniskie pētījumi un ieguldījumi, tomēr šādam produktam ir daudz augstāka pievienotā vērtība un arī iespējams labāk nopelnīt.»
Uzņēmējs D. Lukašenoks norāda uz sapropeļa izmantošanas priekšrocībām kosmētikā, salīdzinot ar ražošanu lauksaimniecības vajadzībām: «Pirmkārt, ne pie visiem ezeriem ir piekļuve, jo ir ezeri ar aizsargājamām zonām. Ja piekļuves ceļu veido, lai tikai izpumpētu sapropeli, tas var apdraudēt ekosistēmu. Otrkārt, ne visos ezeros ir sapropelis, kas lietojams kā augsnes veidotājs. Lai to visu darītu atbilstoši Eiropas Savienības (ES) normatīviem, lai neapdraudētu dabu un ekosistēmu, nepieciešami nopietni pētījumi, kas laika un finansiālajā ziņā ir ietilpīgs process. Tāpēc izvēlējāmies pievērsties kosmētikas jomai - neapdraudot ezera ūdens ekosistēmu, no viena ezera lēnām pumpēt sapropeli var gadu desmitiem ilgi.»
Pašvaldībām sasietas rokas
U. Amons sapropeļa kā zemes dzīļu resursa iespējas novērtēja 2010. gadā, izstrādājot Ogres novada ekonomiskās attīstības programmu. Ar sapropeli bagāti ir divi novada ezeri - Lobes un Pečoru ezers. Pie Lobes ezera vēl no padomju kolhozu laikiem saglabājusies milzīga cisterna, kurā savulaik no ezera tika pumpēti šie organiskie nogulumi un pēc tam izmantoti lauksaimniecībā zemes auglības uzlabošanai.
«Aktīvākajos kolhozos tika meklētas iespējas izmantot sapropeli. Metodes gan tolaik bija primitīvas - ezerā nolaižot ūdeni un nogulšņu kārtu ar traktoru izstumjot ārā,» stāsta Uģis Amons un turpina: «Mūs kā Biznesa un inovāciju centru pašvaldības uzdevumā interesēja attīstīt jaunus uzņēmumus ar jaunām darbvietām. Tā sākām ar šo lietu darboties.» Pētījuši, kādas atļaujas nepieciešamas zemes dzīļu ieguvei un kam tās pieder. «Secinājām, ka ezeri ir valsts īpašums, bet zemesgrāmatā nav ierakstīti ne uz vienu ministriju. Ja ezers nav pašvaldības valdījumā, līdzekļus attīstības programmām nemaz nevar piešķirt. Tāpēc 2012. gadā Ogres novada dome vērsās ar lūgumu valdībā nodot ezerus pašvaldības valdījumā un deleģēt tiesības noteikt kārtību, kādā izmantojami ezeru dabas resursi,» stāsta U. Amons. Līdzīgas vēlmes izteikušas arī citas pašvaldības.
Ogrēniešiem visinteresantākais bijis Lobes ezers, jo izrādījies, ka Pečoru ezeru apsaimnieko Latvijas valsts meži, turklāt abi ir strauji aizaugoši ezeri. «Pašvaldība ir ieinteresēta, lai Lobes ezers tiktu rekultivēts, attīrīts. Arī biedrība Mēs zivīm jau 2011. gadā vērsās pie pašvaldības ar lūgumu kaut ko darīt, lai ezers tiktu attīrīts. Tagad Lobes ezerā, kas ir makšķernieku iecienīta vieta, zivju resursi iet mazumā. Ezerā tikai dažās vietās var iebraukt ar laivu,» stāsta U. Amons. Viņš arī norāda uz pašvaldības ieinteresētību tūrisma, atpūtas vietu izveidē pie ezeriem.
Gaidot skaisto nākotni
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija savulaik atbalstīja ūdeņu nodošanu pašvaldību rīcībā - tās vislabāk pārzinot konkrētās teritorijas attīstības iespējas. Tika strādāts arī pie Zemes pārvaldības likuma, kas ļautu sakārtot jautājumu par ezeru apsaimniekošanu. «Nu jau otro gadu gaidām, kad Saeima pieņems likumu par publisko ezeru nodošanu pašvaldību valdījumā. Pašvaldība savus līdzekļus var ieguldīt tikai tās jurisdikcijā esošos īpašumos. Mums nav tik daudz līdzekļu, lai nodarbotos ar zinātnisku pētījumu finansēšanu sapropeļa jomā, taču varam veicināt šos procesus, piešķirot līdzfinansējumu vai startējot ar projektiem dažādos ES fondos, ar kuru palīdzību sākt sakārtot infrastruktūru ap ezeriem,» uzsver U. Amons un kā piemēru min Lielbritānijas pieredzi: «Tur ir darbvietas, attīstās vietējā ekonomika, brauc tūristi un viss notiek, bet tam ir jābūt sakārtotam nevis tā, kā tas bija pirms 100 gadiem, bet atbilstoši mūsdienām.»
U. Amons un viņa kolēģi atzīst - sapropelis varētu būt Latvijas nākotnē nozīmīga produkcija: «Tomēr, lai šī skaistā nākotne pienāktu, pie tās jāstrādā jau šodien. Valstij vajadzētu mērķtiecīgāk apzināt dabas resursus un veidot mērķprogrammas, kuru ietvaros tiek iesaistīti zinātnieki un izstrādāti regulējumi, ko un kā varam darīt. Respektīvi, Latvijā ir jāizveido sapropeļa izstrādāšanas politika. Sapropelis ir mūsu vietējais resurss, vai to izmantojam celtniecībā, lauksaimniecībā vai kosmētikā.»