Šajās dienās citā pasaules daļā tie vairs nav sapņi ar laimīgām beigām. Var teikt - dabai nav sirds. Bezsirdīgi tā noslaucījusi savā ceļā mājas un cilvēku dzīvi. Ja iedomājamies, ka aiz katras drupu kaudzēs atrastās fotogrāfijas stāv aprautas dzimtas stāsts un liktenis, fiziskās telpas sērām ir par maz. Tomēr diez vai mēs, cilvēki, esam tiesīgi dabai pārmest, ka reizēm tai nav sirds. Mēs, kas tik bieži ikdienā jau gadu tūkstošiem bez sirds rīkojamies gan cits pret citu, gan pret māti dabu. Pagriezt upju virzienu, cirsties cauri klintīm, rakt naftas vadus jūrā. Un visu - milzīgā, nepiepildāmā negausībā. Raust un tehnoloģizēt, kamēr cilvēka dzīvei būtībā pietiek ar mazumiņu. Man liekas, tā varētu būt jauna kustība - būt pieticīgam, atrast šajā pieticībā dzīves un esības prieku. Mīlēt ekoloģiju, nevis to izmantot kārtējā tirgus segmenta nosegšanai. Mūsu lielveikalos vēl aizvien uz tiem ļaudīm, kas nes sev līdzi iepirkšanās tarbiņu, noskatās kā uz dīvaiņiem.
Bet mātes dabas sirds aizvien biežāk signalizē par trauksmi. Te vulkāns vai sniegs aptur aviosatiksmi, te zemestrīce sašūpo atomelektrostaciju, te cunami noslauka kūrortus. Ja paraugāmies atpakaļ, cik dāsna un devīga bijusi dabas sirds. Cik priecīgu saullēktu un rāmu saulrietu, cik spirgtu, debeszilu dienu un klusu zvaigžņotu nakšu, cik auglīgu lietu un zelta saules, cik rīta rasas un vakara dzestruma, cik siltuma un veldzes tā mums dāvājusi. Kā tā mūs mīļojusi, sargājusi un ārstējusi mūsu dvēseles un miesas sāpju brīžos.
Ar visu, ko esam sasnieguši un saražojuši, dabas un Dieva priekšā tik un tā esam tikai kukainīši. Jo mierīga debess, jo mēs uz smildziņas turamies, jo sagriežas vērpete, jo mūs pa gaisu aiznes.
Dabas sirds ir gluži kā cilvēka sirds. Bez tās nav mīlestības. Kā lieliskajā Klēras Peplo filmā Skarbā maģija, kurā skaistā burvju un triku māksliniece Meksikā apgūst īsto maģiju un uz brīdi pazaudē sirdi. Kā ercena sirsniņa uz kārts tā iekrīt tualetes podā. Tad viņas aukstumam un nežēlībai nav robežu. No skarbās maģijas atpakaļ cilvēcībā viņu atsauc mīlestība.
Mums ir vēl dotas dienas un naktis, rīti un vakari, lai atsauktu mātes dabas sirdi. No skarbās maģijas atpakaļ mīlestībā. No cunami postažas atpakaļ bērnības lietus peļķēs.