«Vārdu sakot - visas gāzes, kas izplūst gaisā un silda mūsu planētu, tiek uzskaitītas un aprēķinātas, un, balstoties uz šiem datiem, valstī tiek veikta emisijas kvotu sadale nozaru un iekārtu līmenī. Man gan vēl tajā visā ir kārtīgi «jāiebrauc». Es vēl ļoti daudz ko mācos un saprotu, ka vēl ļoti daudz būs jāapgūst,» Vita smaidot skaidro. Septembrī viņa sagaida arī pamatīgāku apjausmu, cik tas viss ir nopietni, jo uz Latviju brauc starptautiska ekspertu grupa, kas veikusi iepriekšējā gada ziņojuma kvalitātes pārbaudi.
Gandrīz jāraud
Savulaik gan Vita par visu, kas saistīts ar dabaszinātnēm, teica - nekad! Un, kā par daudzām citām lietām, dabūja pārliecināties, ka tieši šie «nekad» pie viņas arī ierodas. «Pēc skolas netiku žurnālistos. Kā otro studiju prioritāti biju norādījusi ģeogrāfiju, jo autobusā biju satikusi savu radinieci, kas teica - stājies ģeogrāfos, tur ir forši!»
Sākot studijas LU, Vitai pirmajās lekcijās gribējās raudāt, jo likās - ko es te vispār daru?! Bija jāmācās fizika, ķīmija, ieži un minerāli; uz jautājumiem: «Kur tad aizgāji mācīties?», atbilde par «kaut kādiem» ģeogrāfiem nelikās gana cienījama. «Taču, jo dziļāk visā gāju, jo vairāk radās interese. Radās daudz draugu, ļoti iepatikās slavenās Ģeogrāfu mafijas atmosfēra.» Vita šovasar pabeidza vides zinātnes maģistrantūru, bet sakari ar «mafiju» turpinās - Ģeorallijā un ikrudens sporta spēlēs piedalās arī Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes absolventi. «Tā ir tāda aizmugure!»
Vienu vasaru pastrādājusi dzimtās Puikules veikaliņā, pirmo nopietnāko darba pieredzi Vita ieguva maģistrantūras laikā. Bakalauros darbu bija grūti apvienot ar lekciju grafiku, turklāt Vitai bija gan studējošā kredīts, gan stipendija - varēja atļauties tikai mācīties. Arī maģistros Vita ieguva ESF mērķstipendiju, taču darbs pie Munio Candela svecēm patika un bija gana ērts. «Man tur strādāja draudzene. Uzņēmums strauji paplašinājās, bija daudz pasūtījumu, un vajadzēja darbarokas. Sāku taisīt sveces. Uz darbu varēju iet, kad bija laiks, un man maksāja par padarīto.» Vita atceras, ka sākumā gan šaubījusies, vai tiks galā. «Man tā liekas par visu. Bet esmu daudzreiz pārliecinājusies, ka visu var iemācīties. Galvenais - iet pa solītim, izbaudīt procesu, nestresot.»
Bliež terminos
Līdzīgu nedrošību Vita juta arī, sākot strādāt Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā. «Pirmajā darba dienā bija kopā ar kolēģiem jāiet uz sanāksmi Vides ministrijā, klausījos un domāju - nez vai es arī pēc laika runāšu visos šajos terminos un saīsinājumos? Tagad sevi pieķeru, ka jau «bliežu» šādā valodā.»
Centrā Vita nonāca, atsūtot tam savu CV. Uz to, viesojoties Karjeras dienās LU, studentus bija rosinājusi Vitas tagadējā priekšniece, un arī Vita pati saprata, ka ilgi sveces nelies - jāliek lietā augstskolā apgūtais.
Viņas tagadējie pienākumi saistās ar ikgadējā SEG pārskata tapšanu. «Siltumnīcefekta gāzes tiek monitorētas, saskaitītas un rēķinātas dažādos griezumos - pēc iekārtām, nozarēs utt. Par katru sektoru atbild viens eksperts. Man būs no visiem šie dati jāsavāc un jāsaliek kopā. Manā pārziņā ir vispārējā sadaļa, vēlāk būs arī fluorēto SEG aprēķins - tās ir F gāzes, kas ir saldēšanas un gaisa kondicionēšanas iekārtās, elektroiekārtās, izolācijas putās, aerosolos, ugunsdzēšamajos aparātos, citās plaša patēriņa precēs,» Vita klāsta. Lai gan ziņojuma veidošana nozīmē milzīgus datu blāķus un apjomīgas tabulas, turklāt darba valoda ir angļu, Vitai patīk, ka viņa beidzot redz, kādas reālas aktivitātes slēpjas aiz, kā līdz šim likās, abstraktajiem Kioto protokola, Riodežaneiro konvencijas un citu starptautisku vienošanos nosaukumiem.
Putekšņi no pagātnes
Tagadējā nodarbošanās gan vairs nesaistās ar Vitas līdzšinējiem pētījumiem par Latvijas purviem un ezeriem - tie nu ir mazliet nolikti malā, bet studiju laikā ļāva piedalīties konferencēs un vairākos interesantos projektos. Maģistra darbu Vita izstrādāja par to, kā Trikātas ezera nogulumos parādās liecības par cilvēka darbību. «Purvos un ezeros nogulumi uzkrājas slāņos, un katrs slānis sniedz informāciju par savu laika posmu. Pēc augu putekšņiem un citām mikroskopiskām atliekām var uzzīmēt kopējo ainu, kāda bijusi ezera apkārtne laikā, kad šie putekšņi nogulumos ir uzkrājušies. Atradu arī graudaugu putekšņus, kas norādīja uz cilvēku darbības aizsākumiem Latvijā aptuveni pirms 4000 gadiem,» Vita stāsta.
Viņa ar kolēģiem no fakultātes piedalījusies arī LU Studentu padomes projektu konkursā ar projektu, kurā tika izveidota augu putekšņu paraugu kolekcija, kas tagad ir labs uzskates materiāls studentiem un pētniekiem. Tāpat interese un zināšanas par paleoveģetācijām Vitai gan noderējušas, gan papildinātas, piedaloties arheoloģiskajos izrakumos Cēsu pilī. Tie, līdzīgi kā Livonijas ordeņa pilīs citās valstīs, tika veikti, lai starptautiska projekta ietvaros pētītu, kā vidi ietekmējuši krusta kari.
Vitai šīs pētījumu (un arī studiju) atmosfēras mazliet pietrūkst, taču viņa teic, ka no zinātnes vien diemžēl nevar pārtikt, turklāt gribas iegūt darba pieredzi. Pie izdevības viņa tomēr ir gatava projektos un pētījumos iesaistīties, lai gan nākotni īpaši neplāno. «Dažkārt sabūvēju gaisa pilis, un, kad tās sagrūst, ir vilšanās. Bet īstenībā to vilšanos esmu sagādājusi sev pati. Tāpēc vairāk ļaujos tam, kas notiek.» Karjeras iespējas savā jomā Vita gan raksturo kā tādas, kas varētu būt arī plašākas, taču uzsver: «Man liekas, ka jāsāk no mazuma, un, ja gribi kaut ko sasniegt, tu to izdarīsi gan šeit, gan ārzemēs. Arī savā jomā - ja gribēsi, savu vietu atradīsi. Jācīnās, jo nekas jau nav vienkārši. Bet bez grūtībām nav arī attīstības.»