Viegli apdzeltējušas bildes. Es vēl nepabeigtajā teātra ēkā, es uz Dailes jumta ar skatu pāri Rīgas apkārtnes namiem. Mani gan bildēs neatpazīt. Es esmu tāds pats kā visi citi tajā dzīves posmā. Apaļš puncis.
Nonākot šajā pasaulē, sajūtas un atmiņas ir tikpat spilgtas. Ar cilvēku siluetiem gaismas pielietajā otrā stāva foajē. Ar svētku sajūtu. Ar alumīnija logiem. Neierasto brūni glazēto apdari. Ar brīvstāvošajām gaismas kastēm, kurās, piespiežot degunu, varēja apskatīt Dailes iestudējumu fotogrāfijas. Tā ēka vienmēr likusies savādāka. Īpaša. Varbūt eiropeiska? To pasaules līmeni, to ārzemju garšu sajutis ne es viens vien. Ne velti Rīgas kinostudija to pasniedz kā centrālo tēlu Džeimsa Hedlija Čeiza Mirāžā.
Daile priecēja un lika vilties studiju laikā. Pētīju, kas ir modernā arhitektūra un kāda ir sabiedrības attieksme pret to. Daili dievina tikai arhitekti. Tie citi procentuāli vairāk mīl piparkūku namiņus Rātslaukumā. Es ceru, ka reiz tas mainīsies. Ceru, ka Staņas veikumu novērtēs. Ceru, ka pieminekļu institūcijas cīnīsies ne tikai par katru antikvāru fona apbūves koka namiņu, bet aizstāvēs arī labu arhitektūru.
Daile to būtu pelnījusi. Citu Staņas veikumu - kinoteātri Spartaks - jau nenosargāja. Komentāri presē skandē, lai tiek nojaukts arī tas, kas nu tur vēl palicis. Jo vajag jau tikai to vēsturisko spožumu, vajag Splendid Palace. Lēnām drūp Staņas projektētais avangardiskais daudzdzīvokļu nams Brīvības ielā.
Pavasarī pasaule svinēja Starptautiskās sieviešu dienas simtgadi. Kaut kā prātā aizķēries pārlidojuma laikā lasītais 100 years of women. Cik patiesībā īsa vēsture ir vīriešu pasaules kārtībā ienākušajām sievietēm. Sieviešu tiesības vēlēt, pirmā sieviete Nobela prēmijas laureāte, pirmā Prickera balva sievietei arhitektei. Tas viss noticis pavisam nesen. Un, ja tajā vēstures sarakstā būtu iekļauta Latvija, Marta Staņa būtu mums pirmā. Sieviete arhitekte, kuras nedaudzie radītie projekti krietni apsteidza savu laiku un tā piedāvātās iespējas.
Marta Staņa nepiedzīvoja Dailes atklāšanu. Atliek vien minēt, kāda būtu Rīga, Latvija, pasaule, ja Staņa piedzīvotu visu savu ideju realizāciju. Tik daudz ieceru palicis uz papīra. Skices, konkursi. Nesaprasta, nomenklatūras neatbalstīta. Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa. Tieši tā nosaukta izstāde, kas no šodienas skatāma kim? mākslas telpā.