Patiešām mazi noziegumi
Ejot uz izrādi Mazie laulību noziegumi Dailes teātra Mazajā zālē, ir ļoti daudz lielumu, kas rada patīkamas priekšnojautas. Franču dramaturgs Ēriks Emanuels Šmits - latviešu skatītājiem pazīstams jau no Noslēpumainajām variācijām Liepājas teātrī un Izvirtuļa Dailē - sižetiski intriģējošu drāmu (vai komēdiju) dažkārt maģiskā veidā savieno ar prāta piedzīvojumu. Režisors Rolands Atkočūns kā tāds ķēniņš Mids, pat pieskaroties padumjam farsam (Manu sievu sauc Moriss turpat Dailē), pārvērš to mākslas zeltā. Aktrise Rēzija Kalniņa un aktieris Ģirts Ķesteris - Dailes zīmolvārdi. Un te nu tā ir - rēna salondrāma, kur viss skaidrs jau no paša sākuma, lai gan aktieriem pat īpaši nav kur piesieties. Ē.E.Šmits vispirms ir filozofs, tad rakstnieks, un tieši neredzamā «aktiera» - intelekta - klātbūtne padara viņa lugas aizraujošas. Atšķirībā no dzīvnieciski nežēlīgajiem zviedru klasiķa Augusta Strindberga vīru un sievu kariem (Nāves deja, Jūlijas jaunkundze) šī luga ir mazliet teoretizējoša un laikam tāpēc krietni īsināta. Diemžēl īsinot tā izvērtusies neobligātās laulības dzīves ainās, un aktrises Rēzijas Kalniņas centieni zīmēt savu varoni teju kā Mēdeju (nepārprotiet - aktrise spēlē uz visu banku, bez haltūras vai uzspēles), kā likteņa (lasi: vīrieša) plosītu personību vairāk vieš neizpratni nekā līdzjūtību, jo, pirmkārt, ir pretrunā ar lugas intrigu un sižetu (kur abi ir vienlīdz «līdzvainīgi»), otrkārt, padara skatīšanos neinteresantu, jo no pirmajiem mirkļiem ir skaidrs, ka šī laulība jau ir drupās un kurš pie tā vainīgs. Jau no paša sākuma ir skaidrs arī kriminālās intrigas atrisinājums, lai gan taču vienmēr ir interesantāk, ka skelets no skapja tiek izvilkts negaidīti, nevis grabina savus kaulus, jau priekškaram veroties. Liedzot saviem varoņiem arī lugā ierakstīto juteklisko pievilkšanos (izrādē tā reducēta uz partnera/partneres apčamdīšanu zem jostasvietas - no priekšpuses un mugurpuses - , ak, jā, un vienu deju), aktieri nesniedz atbildi uz jautājumu - ja ir tik grūti, kādēļ gan piecpadsmit gadu pāris muļļājas kopā mazajā jumtistabiņā? Un kādēļ uz to būtu jāskatās?
Džilindžers pazudis sitkomā
Šāds jautājums toties nerodas, noskatoties režisora Dž.Dž. iestudēto situāciju komēdiju - pazīstamā britu dramaturga Reja Kūnija izstrādājumu Ja mana sieva uzzinās... Skaidrs, kāpēc, - lai pasmietos, lai atpūstos, lai atslēgtos utt. Lai gan arī uz šo izrādi var paskatīties dažādi. Ja to uztver kā repertuāra vienību, kuras mērķis ir pildīt teātra kasi, - tādu lielu pretenziju nav. Izrāde scenogrāfa Kristapa Skultes mazliet ironiski veidotajā (ar lauvas galvu rotātajā), tak nešaubīgi solīdajā viesnīcas interjerā rit raiti, aktieri ir izveidojuši tēlus kā odziņas, kaut arī Andra Bērziņa veselīgā paštīksme, lāgiem aizmirstot gan tekstu, gan partnerus, ne vienmēr nāk par labu, lai gan varonim - jāklīgajam premjera palīgam - pat it kā piestāv. Liels prieks par Vitu Vārpiņu, kura pēc ilgāka pārtraukuma atgriezusies teātrī ar tikpat skaistām kājām un tikpat labu gaumes izjūtu kā agrāk. Ar to (situāciju komēdijām nepieciešamo gaumi) apveltīts arī Artis Robežnieks nelaimīgā sekretāra lomā, Pēteris Liepiņš kā uzmācīgs viesnīcas pārvaldnieks, Intars Rešetins kā nadzīgs izsūtāmais ar aizkustinošu latgaliešu akcentu (laikam pirmā aktiera raksturloma) un - pāri visiem - Aldis Siliņš kā... elastīgs un negaidīti atdzīvojies līķis. Diemžēl abām skaistajām meitenēm - Elīnai Dzelmei un Kristīnei Belickai -, pat ja viņu primārais uzdevums ir demonstrēt izcilus augumus dažādās izģērbtības stadijās un, protams, augstpapēžu kurpēs, vēl ir jāpacenšas, lai apveltītu savas varones arī ar citām īpašībām. Savukārt režisora Dž.Dž.Džilindžera daiļrades kontekstā šis darbs, ja arī ir ar kaut ko iezīmīgs, tad ar pilnīgu atteikšanos no jebkādām tieši šim režisoram raksturīgā rokraksta pazīmēm (par to žēl, ja atceramies Penelopi un Diku - komēdiju, kas ir tik krāšņi džilindžeriska).
Nervu sabrukuma robeža
Par režisora rokrakstu neliecina arī debitanta Gundara Caukas iestudētā somu autora Mikas Milliaho luga Vīrieši uz nervu sabrukuma robežas mazītiņajā Kamerzālē, to teātris nez kādēļ definējis kā «sievišķīgu traci». Lai arī A.Bērziņa babņiks Džonijs un P.Liepiņa no garlaicības sliedēm izsistais Leo dažbrīd paver durvis uz savām mazajām krīzītēm, līdz nervu sabrukumam tur ir diezgan tālu, un pēc aušīgo veču ņemšanās (Jura Frinberga Makss ir tik frustrēts un aktieriski neizkopts, ka neizraisa ne smieklus, ne līdzjūtību) nekādas pēcgaršas nepaliek. Diemžēl tāpat kā pēc Kārļa Auškāpa iestudētās kanādiešu dramaturga Norma Fostera komēdijas Kad citi jau guļ iestudējuma. Jā, arī tajā var pasmieties - turklāt luga ir labāka nekā pļāpīgais somu dramaturga darbs -, tomēr aktieri spēlē tik ārkārtīgi dažādās manierēs un pat toņkārtās - diemžēl pat vienas ainas ietvaros (izrāde sastāv no sešiem asprātīgi saistītiem, lai gan sižetiski suverēniem stāstiņiem, lielākoties - komiskiem) -, ka dažbrīd noreibst galva. Lai gan tieši šajā izrādē var novērtēt, ka aktieris Gints Grāvelis ir apveltīts ar īstu organiku (viņš spēlē gan vecējošu rokzvaigzni, gan mirstošu, atmiņās dzīvojošu jaunu vīrieti bez kādām groteskām deformācijām), bet aktrise Mirdza Martinsone savās komiskajās trijās lomās (striptīzdejotāja vien ir ko vērta!) - ar bezkompleksu atraisītību un dzīvelīgi vulgāru šarmu.
Mēs, skatītāji, nebūvējam nekādas komplicētas laika pavadīšanas shēmas. Mēs zinām, kas mūs sagaida, kad pērkam biļetes uz cirku, kas - klubu un kabareju priekšnesumos, zinām, ka interesi par cilvēkpētniecību varam apmierināt Jaunajā Rīgas teātrī, bet pastrīdēties par latviešu vēstures un literatūras krustpunktiem nu jau vairākas sezonas var Nacionālajā teātrī. Daili mēs ieliekam «gribas atpūsties un atslēgties» plauktiņā, bet, ko tas ilgtermiņā nozīmēs teātra trupai, manīsim pēc laika. Katrā ziņā negribētos, lai šai teātrim sarežģītajā laikā, kad tas peld bez kapteiņa (pašlaik nav nedz mākslinieciskā vadītāja, nedz direktora), tas iekuģotu pavisam seklos ūdeņos.