Obamas vēsts ir par kādu varbūt nākotnes Krieviju, taču šodienas Kremļa saimnieku ideāls paliek «kontrolēta demokrātija» un korumpēts valsts kapitālisms, bet pasauli tie redz aizpagājušā gadsimta kategorijās kā lielvaru ietekmes zonās dalāmu šaha dēli. Redzējuma atšķirības ir tik fundamentālas, ka abām valstīm kopīga panākšanai vienai būtu jāatsakās no savējā. Tas, protams, nevarēja būt šīs vizītes mērķis un rezultāts.
Tāpēc metafora par ASV un Krievijas attiecību «pārlādēšanu», kas bija ASV prezidenta vizītes skaisti deklarētais mērķis, šķiet visai riskanta, ja iedomājas, ko tad no pagātnē pieredzētā var «pārlādēt» - vai tādas attiecības, kādas bija īsā abu valstu medusmēnesī prezidenta Borisa Jeļcina valdīšanas laikā deviņdesmito gadu sākumā (ko daudzi Krievijā nožēlo kā valsts vājuma brīdi), vai daudz ilgāko aukstā kara konfrontāciju (kuras laika impērisko varenību daudzi Krievijā atceras ar lepnumu un nostalģiju). Tā kā pirmo Kremlis noteikti nevēlas, bet otro nevēlas arī ASV, tad pēc «pārlādēšanas» notiks apmēram tas pats, kas ar datoru, - viss paliks, kā bijis, tikai strādās mazliet gludāk, vismaz kādu laiciņu.
Pasaules redzējuma atšķirības nosaka arī atšķirīgus ārpolitiskos mērķus. Maskavai pirmām kārtām interesē kontroles atgūšana pār bijušajām padomju republikām, no kurām tai pašlaik visvairāk niez Gruzija un Ukraina, un iespējas gan pelnīt, gan ietekmēt citas valstis politiski ar naftas un gāzes eksporta monopolu. Vašingtona šādus mērķus neatbalstīs. Tā cenšas stabilizēt Irāku un izvest no turienes savu karaspēku, nepieļaut situācijas strauju pasliktināšanos Afganistānā un Pakistānā, apturēt kodolieroču attīstīšanu Irānā un Ziemeļkorejā, virzīties uz Izraēlas un palestīniešu konflikta risinājumu. Krievijai tās nav prioritātes, bet «ja viens iegūst, otrs zaudē» priekšstats par starptautiskajām attiecībām diezin vai iedvesmo vēlēt amerikāņiem izdošanos. Arī nekāda vienošanās par jaunu Eiropas drošības struktūru veidošanu, ko mēģina piedāvāt Kremlis un kas nozīmētu kontinenta jaunu pārdalīšanu ietekmes sfērās, nav iespējama.
Toties abu valstu vadītāji vienojās teju par visiem jautājumiem, par kuriem varēja vienoties, nemainot savus ārpolitiskos mērķus. Tādu nav daudz. Vispirms tā ir kodolarsenālu samazināšana, kas - ņemot vērā, ka kodolkaru starp ASV un Krieviju grūti iedomāties, un šie dārgie arsenāli ir krietni par lielu mūsdienu apstākļiem - ir izdevīga abām valstīm. Tiesa, tā ir tikai vienošanās par vienošanos, ko paredzēts pabeigt gada beigās. Turklāt Maskava to arvien saista ar pretraķešu sistēmas elementiem, kurus Vašingtona plāno izvietot Polijā un Čehijā. Krievijas iebildumiem ir maz sakara ar iespējamo kaitējumu tās drošībai, drīzāk jau tā ir pretestība «NATO infrastruktūras» izvietošanai bijušā padomju bloka valstīs, taču Obama piekrita vismaz apspriest sistēmu lietderību pirms galīgā lēmuma pieņēmšanas, savukārt Medvedevs piekrita kopīgi izvērtēt Irānas kodoldraudus.
Krievija piekrita atļaut ASV arī militāru kravu tranzītu pāri tās teritorijai uz Afganistānu. Šī pretimnākšana amerikāņiem ir ironiska, pēc Maskavai nebija izdevies piespiest Kirgizstānu slēgt amerikāņu aviācijas bāzi Manasā. Taču arī Krievijai jābažījas par Taliban nostiprināšanos un opija ražošanu kaimiņvalstī.
Vēl Obama un Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs nolēma atjaunot pastāvīgu divpusēju komisiju, kāda tika izveidota 1990.gadā, taču pārstāja reāli strādāt prezidenta Džordža Buša laikā. ASV viceprezidenta Džona Baidena un Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vadībā tā risinātu enerģētikas, bruņojuma samazināšanas, terorisma un narkotiku apkarošanas jautājumus. Tomēr, ņemot vērā domstarpības, tā diezin vai būs kaut kas vairāk par vēl vienu atšķirīgu viedokļu izmijas vietu.
Vizītes ierobežoto mērķu pragmatisms vismaz neliks vilties par nepamatoti lielām cerībām uz kādu būtisku pavērsienu abu valstu attiecībās. Un arī par abu valstu vadītāju personisko attiecību nozīmi. Atšķirībā no Buša, kurš jau pirmajā tikšanās reizē esot ieraudzījis prezidenta Putina dvēseli un bija piešķīris viņam pārmēru lielu uzticēšanās kredītu, ko pēc tam nācās nožēlot, Obama tikai pateica, ka varot uzticēties Medvedevam, ka viņš pildīs konkrētās vienošanās. Viņš pabrokastoja arī ar premjerministru Putinu, par kuru pirms vizītes bija pateicis, ka tas ar vienu kāju joprojām atrodoties «aukstā kara» pagātnē, tā ka nekādu ilūziju par Krievijas īstā valdnieka dvēseli Obamam nav. Var minēt, vai savukārt Putinam svarīgākais nebija uztaustīt, kā ASV prezidents reaģētu uz jaunām Krievijas militārām avantūrām kaimiņvalstīs. Var cerēt, ka vēl viena kara ar Gruziju šovasar nebūs.
Obama tikās arī ar opozīcijas pārstāvjiem. Bet savā runā uzsvēra cilvēktiesības, vārda brīvību, likuma varu kā savas valsts pamatvērtības un mudināja arī Krieviju attīstīt demokrātiju, ierobežot korupciju un cienīt citu valstu suverenitāti. Neviens no valsts kontrolētajiem Krievijas lielajiem televīzijas kanāliem šo viņa runu netranslēja.