Patieso un aplamo teikumu uzticamākais aizstāvis, atvērtās nākotnes idejas meistarīgākais satvērējs, kā daži saka - svētais Popers, uz ko Karls Popers (1902-1994) pats izsaucas - Dieva dēļ..., tātad šis Rietumiem tik svarīgais kritiskais domātājs mūža nogalē bija pikts, ka slikta filosofija kaitē mākslai. «Tāda ir patiesība par mākslas bojāeju,» viņš saka, «virspusīgi filosofi ir vainojami mākslas bojāejā.» Tas ir interesanti un, manuprāt, cilvēciski tik aizkustinoši, jo ļauj mums, mirstīgajiem, uzelpot, ka aizspriedumi ir visiem, taču - pakavēsimies pie šīs domas par mākslas galu.
Popers ne acu galā nevar ciest mūsdienu intelektuālo virspusību, kurai esot raksturīga ilgstoša runāšana tā, it kā valoda būtu komunikācija, tikai komunikācija vai tikai izpausme. Valoda filosofa ieskatā ir cilvēka gara produktu pamats, iedzimtais instruments, bet gara produktu revolucionārākā funkcija - atainot. Māksla ir viens tāds gara produkts, no kā veidojas Pasaule Trīs un ar ko Popers apzīmē cilvēciskās būtības saturu. Pirmā un otrā pasaule, kā var saprast, piedāvā formu. Arī komunikācija šajā ieskatā ir dabiskās formas izpausme, tehnika. Tātad, ja mākslas un komunikācijas konkurencē mūsdienās uzvarējusi komunikācija, zaudēta ir gara pasaules daļa. Kas Poperam te būtu iebilstams, ja jau viņš pats ir Darvina piekritējs un sekotājs un ja mēs zinām, ka Darvins māca: izdzīvo stiprākais jeb tas, kurš spēj vislabāk pielāgoties? Kāpēc to neattiecināt uz mākslas konkurenci ar komunikāciju? Tomēr, lai gan Popera Pasaules Trīs pamats ir materiālistisks - valoda ir daļa no bioloģiskās evolūcijas -, valodas produkti vairs neesot evolūcijas sastāvdaļa, bet gan - kultūra. Kultūra esot postevolucionārs produkts. Tātad Popers grib teikt, ka komunikācija pati par sevi nav nekāda kultūra, tā ir daba, citiem vārdiem - mežonība. Kultūra būtu tas, ko šī komunikācija priekšstata.
Šķiet, Popera taisnībai, kas veido viņa bažas, ir ļoti kulturāls izskaidrojums: Popers runā kā postmodernists, drīzāk pat kā vēsturiski ierobežots postmodernists brīdī, kad XX gadsimta kultūra sāk dekonstruēt modernisma spārnoto iekarojumu: forma ir saturs. Projicējot savu teoriju uz šīm attiecībām, Popers iegūst maldu pierādījumu: forma nav saturs. No šejienes arī māksla, kas saturā piedāvā formu, nav māksla.
Nākamais sarunas līmenis būtu atšķirt formu kā (nekulturālu) formu no formas kā (kulturāla) satura, turklāt atcerēties, ka nav laikam nekā mainīgāka par Pasauli Trīs, bet tas lai paliek nākamajai reizei.
Lūk, festivāla Māksla + komunikācija virsraksts vien jau mums piedāvā interesantas domas un vīzijas. Tas savukārt ir tik poperiski! Šī nebeidzamā, bezgalīgā domu šķilšanās, priekšstatīšanās un kritika ir tik atbilstoša Pasaulei Trīs, kurā krājas un izzūd gara dzīves koncepti. Kā rāda laikmetīgās mākslas prakse, gara dzīves konceptu sablīvējums ir kļuvis tik iespaidīgs, tik svarīgs cilvēka dzīvei, ka aizstāj sākotnējo dabu, kļūst par otro dabu un kalpo kā mākslas pamats. Ne velti Boriss Groiss nekautrējas no darvinistiskām metaforām, aprakstot Pasauli Trīs, viņam liekas, ka viedokļu izdzīvošanu un izplatību globālajā informācijas tirgū regulē Darvina formulētais princips «izdzīvo stiprākais».
Tā, lūk, ir ar Darvinu, mākslu un komunikāciju.