Reiz draudzene bija nolēmusi vārdadienu nesvinēt, bet mēs - draugi - it kā katrs par sevi vakara gaitā uzradāmies ciemos. Jau tas vien viņai bija pārsteigums, bet brīdī, kad aizsējām draudzenei acis un vedām nezināmā virzienā, viņas pārsteigums bija divtik liels. Aizvedām jubilāri uz Karostas cietumu Liepājā, kur kādā no cietuma kamerām sveču gaismā apēdām pa kūkas gabalam un jautri patērzējām. Nekādu dāvanu, vienkārši jautra atmosfēra neparastā un svinībām it kā nepiemērotā vietā, bet tieši tas piešķīra svētkiem īpašu noskaņu.
Arī savu dzimšanas dienu pērn novembrī biju nolēmusi nesvinēt, tomēr draugi vienkārši savāca mani. Jau gadiem biju musinājusi draugus doties ar mani paslidot. Nu dzimšanas dienā ar viņiem attapos Lido slidotavā, kur aizvadījām neaizmirstamu stundu uz ledus. Tagad esmu sapratusi - ir ļoti rūpīgi jāklausās, ko nejauši pasaka draugi, tad viņu svētku dienas var padarīt neaizmirstamas pat bez lieliem tēriņiem.
Pērn bija apnikušas drēgnās rudens dienas, un vienīgais, ko vēlējos, bija sniegs. Skaidrs, ka sniegu uz pasūtījuma dabūt nevar. Taču saņēmu no draudzenes zīmējumu, kurā ar guaša krāsām viņa bija uzgleznojusi apsnigušus kokus. Bildei otrā pusē bija autentisks uzraksts: «Manai mīļajai draudzenei novembra dienā, kad vēlējies sniegu. Ārā nebija, tāpēc radīju to ar otu.» Protams, ar šo zīmējumu nevarēju doties pikoties, bet tas man joprojām ir ļoti mīļš. Jau par klasiku kļuvis draudzenes stāsts par paziņām, kas precējušies, tikai lieciniekiem klātesot, jo lielām svinībām nebijis naudas. Vedēji slepeni apzvanījuši visus radus un draugus un uzaicinājuši uz groziņu vakaru. Kad jaunais pāris ieradās uz paredzētajām svētku pusdienām četratā, viņus sagaidīja visi mīļie cilvēki, kas ar saviem līdzpaņemtajiem produktiem uzklāja tik bagātīgu galdu, ka grūti bija visu apēst. Vēl reizi pārliecinājos, ka ne jau nauda, bet gan radoša izdoma svētku dienu padara gaviļniekam īpašu.