Mani vecāki bija vienkārši ļaudis, bet viņi man uzdāvināja vislielāko dāvanu - pašus Ziemassvētkus. Izrādās, ne visiem padomju laika bērniem ir bijis tas, kas man likās pats par sevi saprotams, - Ziemassvētki! (Vēl nesen kāda mana vecuma kundze stāstīja, ka par šiem svētkiem īsti uzzinājusi tikai atmodas gados.)
Kaut arī Ziemassvētku priekšvakars jeb Kūču diena nebija nekāda brīvdiena, jau laikus tika izdomāts ticams iegansts, kādēļ no internāta audzinātājas šovakar jāatprasās mājās. Audzinātāja gan labi saprata, kas par lietu, taču neliedza, un tā pēc stundām, paņēmusi somu, laidos ceļā. Septiņi kilometri nav liels attālums, bet īsā decembra diena drīz vien satumsa, pēdējos trīs kilometrus parasti skrēju pa tumsu. Koki likās draudīgi, it sevišķi silā, kuru nez kāpēc dēvēja par Kapu kalniņu. Lai nesāktu raudāt no bailēm, pie sevis skaitīju senu Ziemassvētku dziesmiņu: «Tī pi vīnas līknes jūdu maleņā / Ganējom mes vuškas meža kryumeņūs. / Še sauc uz mums bolss eņģeļu, steidzit gūdynuot Bierneņu / Iz Betlejom, iz Betlejom!» Tumšajās debesīs neredzēja nevienu zvaigzni, kura rādītu ceļu, kas brīžiem pazuda, bet likās, ka mistiskā Betleja jeb Bētleme ir tepat, pie liekņas, kur vasarā ganīju teļus. Ka tieši tur un nevis Palestīnā šonakt piedzims Jēzus Bērniņš. Un tad jau pretī bija apgaismots logs, silta plīts, eglīte un mammas balss, kad viņa, domīgi lūkodamās svecītēs, iesāka visskaistāko Ziemassvētku dziesmu: «Klusa nakts, svēta nakts!»
Mums nebija ne no kā jābaidās, nebija jāliek biezi aizkari: Ziemassvētku oblātes jeb kaladas ar lūgšanu tika baudītas katrā ciema mājā. Galds, kā jau gavēnī, bija pieticīgs, bet nākamajā dienā nu gan gaidīja riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi, ar ceptu baltmaizi, putraimu un gaļas desām, aknu gaļu un sautētiem kāpostiem! Svētkos visa kā jābūt gana - teica mamma, un tas viņai tik tiešām bija, kaut arī agri no rīta bija jāceļas uz kolhoza fermu.