Vienisprātis ir arī Rīgas Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs Aleksandrs Lange. Viņš uzskata, ka 6. klases skolēns nav gatavs apgūt sarežģīto pasaules vēsturi un vēlākajās klasēs bez atkārtošanas integrēt to ar Latvijas vēsturi, kā to nosaka mācību programma. Tomēr tās nav vienīgās problēmas, ar kurām pedagogiem nākas saskarties. Mācību procesu apgrūtinot arī ekonomiskā situācija, informācijas pārpilnība un cīņa ar audzēkņu motivācijas trūkumu.
«Īsti nav skaidrs, kas jaunajai sistēmai pamatā ir labāks. Kādreizējā sistēma bija kā spirāle. Viens cikls, tad nākamais, un pamazām mēs gājām dziļumā. Pašreiz mums ir jāpieņem, ka skolēni zina, bet būtībā tā nav. Ar metodēm, kuras piedāvā, to nav iespējams izdarīt,» uzskata V. Reinkaite, kura par skolotāju strādā jau 44. gadu. «Es nezinu, vai 7. klases skolēns, ņemot vēra vecumposma īpatnības, ekonomisko situāciju un motivācijas līmeni, varēs spriest par Otrā pasaules kara notikumiem Eiropā un pasaulē. Tas, ko viņi plāno dabūt gatavu, degradēs vēl vairāk,» teic A. Lange, kuram ir četru gadu pieredze skolā. Pasniedzēji ir nobažījušies par skolēnu spēju pamanīt kopsakarības un integrēt dažādus mācību priekšmetus, kā to paredz pašreizējie standarti. Arī Rīgas 2. ģimnāzijas ģeogrāfijas skolotājs Andris Ģērmanis atzīst, ka jaunie mācību standarti ģeogrāfiju viņa audzēkņiem padarījuši grūtāku.
Savukārt Liepājas Raiņa 6. vidusskolas matemātikas skolotāja Evija Jaunzeme uzskata, ka patlaban norisinās pārejas process, kura augļi jau liekot par sevi manīt. «Skaitliskie dati būs šogad, kad 12. klases kārtos matemātikas eksāmenu. Bet es redzu, ka bērniem ir mainījusies interese par matemātiku,» viņa saka. Skolēni uz stundām nākot ar interesi, jo spējuši ieraudzīt matemātikas esamību arī citos mācību priekšmetos. Pasniedzēja uzteic arī sadarbības modeļa uzlabošanos, pateicoties jaunieviestajiem mācību standartiem. Iepriekš vairāk tika risināti standartizēti uzdevumi, tagad mācību process esot individualizēts. Tas ļaujot pievērst lielāku uzmanību arī vājākiem skolēniem, kuri iepriekš varējuši palikt novārtā.
Pedagogi stundās strādā, vadoties pēc Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) izstrādātajām mācību programmām, kas veidotas atbilstoši Vispārējās izglītības likumam un Ministru kabineta (MK) noteiktajiem izglītības standartiem. Lai skolēni apgūtu programmās ietverto mācību vielu, pasniedzējiem tiek piedāvātas dažādas informatīvas un interaktīvas mācību metodes. To vidū ir rosinājumi apgūt vielu, veidojot diskusijas, risinot dažāda tipa uzdevumus, grupu darbus, intervijas, lomu spēlēs, seminārus un cita veida metodes. Skolotāji tiek aicināti ļaut mācīt arī pašiem skolēniem. Piedāvātās metodes, kas dažādos priekšmetos atšķiras, nav jāievēro obligāti. Piedāvātajām mācību programmām ir ieteikuma raksturs, dodot iespēju pedagogam tās konkretizēt un papildināt vai arī veidot savas.
Priekšnoteikums minēto mērķu sasniegšanai skolotājam ir savu audzēkņu motivēšana. Tomēr ikdienā nākas saskarties ar dažādiem šķēršļiem, kur cēloņi sniedzas tālu aiz skolas durvīm. «Kā es varu motivēt skolēnus, ja 8. klasē pasaka - kāda jēga mācīties, tāpat es aizbraukšu prom, strādāšu par apkopēju un pelnīšu trīsreiz vairāk nekā jurists šeit,» nobažījies ir A. Lange. V. Reinkaite uzskata, ka pašreizējie standarti mazinājuši arī iespēju vecākiem pozitīvi ietekmēt bērna rezultātus. Agrāk ģimene spējusi bērniem sniegt atbalstu mācību procesā, taču šobrīd tas ir kļuvis krietni grūtāk. «Dažkārt vecāki nemaz nesaprot, ko bērns mācās, jo viņi ir izglītojušies pēc iepriekšējiem principiem,» stāsta fizikas skolotāja.
Spēcīga ietekme esot arī informācijas laikmetam, kurā dzīvojam. Skolēnu aizraušana un pārsteigšana pašlaik esot daudz sarežģītāks uzdevums. «Būtībā var sekot līdzi tēmām e-klasē, uz stundām nenākt un beigās dabūt savu pieci vai seši. Tomēr tas nav pietiekami, lai skolēns saprastu informāciju,» teic A. Lange. «Tās rīkstes skolotājam ir palikušas tik maz, vienīgais vēl ir atzīme,» uzskata A. Ģērmanis. Nereti skolas solā sēdošie mēdzot arī pārbaudīt, cik daudz stundā drīkst atļauties. Ģeogrāfijas skolotāja pieredzē kāds 9. klases skolnieks mēģinājis noskaidrot, cik tāla ir visatļautības robeža un stundā nodarbojies ar sev tīkamām, nevis pasniedzēja noteiktām nodarbēm. «Draņķi tāds, atver burtnīcu un sāc strādāt,» toreiz teicis A. Ģērmanis, pēdējo reizi aicinot skolnieku piedalīties mācību darbā. Provocētājs to vien gaidījis un nekavējoties uzrakstījis iesniegumu, ka skolotājs rupji izturas. Tomēr starpgadījums beidzies laimīgi, jo piedēvētais apzīmējums vārdnīcā tiekot skaidrots kā sliktas kvalitātes prece vai laika apstākļi, smaida A. Ģērmanis. Viņš stāsta, ka īsts izaicinājums skolēnu ieinteresēšanā ir arī ārpus skolas aktivitātes, jo viņa audzināmā klase uz aicinājumu apmeklēt Tērvetes Dabas parku atbildējusi ar vaļsirdīgu atzīšanos: «Skolotāj, jūs taču saprotat, ka mūs nekas neinteresē.»