Uzreiz atvainojos vēsturniekiem par tālāk izklāstīto salīdzinājumu, un tomēr… Šis gads rit Pirmā pasaules kara simtgades zīmē, kas nozīmē arī jo plašu šim posmam veltītu pētījumu un apcerējumu klāstu. Laika gaitā pašsaprotamās debates par tēmu «kā Eiropa nodzīvojās līdz šādam karam?» ir virzījušās no viena vainīgā meklējumiem līdz niansētākām versijām. Tās caurvij motīvs, ka patiesībā neviena no Eiropas valstīm karot nevēlējās. Jā, ar «attiecību noskaidrošanas» ideju spēlējās, to mazohistiski izgaršoja politiskās un intelektuālās elites pārstāvji, tomēr politiskās varas līmenī valstis būvēja sarežģītas kombinācijas, blefoja, paļāvās uz to, ka kādam neizturēs nervi un šis kāds piekāpsies utt. Tikmēr žākstījās, kamēr aizžākstījās…
Vai jums šāds politisko attiecību veidošanas modelis kaut ko neatgādina?
Vēl pakavējoties 1914. gadā - to, ka grūstīšanās beidzās ar asiņainu kautiņu, noteica arī tas, ka Eiropas lielvalstu politika bija pārlieku personalizēta. Trīs tuvu pazīstami (daļēji pat radinieki) monarhi, kuri vairāk domāja, kā atspēlēties cits citam par kaut ko tikai viņu šauro loku skarošu, tad vēl burtiski 10-15 ministru un sūtņu, kuri kaut ko nogulēja, pārprata, iepauzēja pārāk ilgi, - savukārt «rezultāts» skāra desmitiem miljonu cilvēku.
Un arī tas kaut ko atgādina - Latvijas politika ir pārāk atkarīga no dažām personām. Piemēram, dažas dienas politiskais planktons aizturētu elpu gaida, kādā, kā tautā saka, ģīmī no īsas atpūtas ārzemēs atgriezīsies Āboltiņa. Spīkere atbrauc apņēmīga, valdības veidošanas process, cik tas atkarīgs no Vienotības, aizdrasē vienā virzienā. Būtu pārradusies citā noskaņojumā - sarunas notiktu citādi. Paralēli savstarpējām publiskām «laipnībām» apmainās finanšu ministrs un Ventspils mērs, kas valdības veidošanas procesu, protams, neatvieglo. Pieļauju, ka Lembergs patiesībā gluži labi saprot budžeta jautājumus, bet kādēļ uz atvadām nepateikt to, kas uz sirds, personīgi nepatīkamajam Vilkam? Un otrādi. Valsts prezidentam ir personīgi labas attiecības ar premjeri, toties cilvēciski krīt uz nerviem dažs labs no «nacionāļiem». Respektīvi, politika kļūst atkarīga no 10-20 cilvēku savstarpējām attiecībām, pieļauju, pat tā brīža noskaņojuma un veselības stāvokļa.
Šie līderi nav vainīgi, ka kļuvuši par tik neadekvāti lielas ietekmes centriem? Var piekrist, tomēr tikai daļēji. Lai piedod konkrētie cilvēki, tomēr teikšu, ka viņi gadiem ir darījuši visu, lai attiecīgajās partijās neveidotos citi līderi - tādi ļoti personiski uztverti kā sāncenši, nolikti pie vietas.
Rezultāts, protams, nav tik dramatisks kā pirms 100 gadiem, tomēr nejēdzīgs gan.