Paveca anekdote. Sarunājas divi politiķi (vai žurnālisti...): es tomēr nesaprotu, kas ir Latvijas ekonomikas pamatā. - Nav nekā sarežģīta, tūlīt izskaidrošu. - Nē, izskaidrot es pats varu, es nesaprotu.
Ja noliekam malā dzēlības, pārmetumus un blēdības, ar kurām savstarpēji verbāli apmainījās Saeimas deputāti pagājušajā nedēļā, par viena ierosinājuma noraidīšanu skumji. Runa ir par parlamentārās opozīcijas aicinājumu atvēlēt līdzekļus nākamā gada budžetā ekonomiskās analīzes un prognozēšanas struktūras izveidei.
Nevar teikt, ka par ekonomiku Latvijā vispār netiek spriests - banku analītiķi izsakās, Ekonomikas un Finanšu ministrijas speciālisti rēķina. Problēma ir tā, ka šī rosība attiecas vai nu uz jau pieņemtu lēmumu vērtēšanu un/vai mēģinājumiem tos pamatot, vai arī uz dažiem makroekonomiskajiem rādītājiem visnotaļ īsā (nākamais gads, tuvākie divi trīs gadi) nākotnes nogrieznī. Savukārt debates par tālāku nākotni vairumā gadījumu tiek saķērnātas ar iekšpolitisko cīņu ievazāšanu: «Valdībai nav plāna!», «Nē, mums ir! Izlasiet Nacionālo attīstības plānu!» Vadlīnijām, stratēģijām u. c. plānošanas dokumentiem ir sava vieta, bet, pirmkārt, lai tie būtu kvalitatīvi, vispirms jābūt jēdzīgai analīzei, un, otrkārt, dokuments nav tas pats, kas platforma strīdiem un viedokļu formulēšanai.
Ilustrācijai daži piemēri. Pieņemts uzskatīt, ka pati ķīmijas, metālapstrādes u. c. apstrādājošās rūpniecības ražotņu esamība Latvijā ir pluss. Ir jau arī, tikai vēl labāk būtu, ja to visu papildinātu regulāra esošā un plānotā ielikšana kontekstā ar to, kas jauns materiālu zinātnēs, inženierzinātnēs, lai mēs varam laikus pamanīt jaunās tendences un iespējas. Nozaru asociācijas dara, ko var, savukārt viens no iespējamās analītiskās struktūras uzdevumiem būtu uzņēmēju un zinātnieku kopīgi secināto skaidrot politiskajai elitei, palīdzēt tam būt sazobē jau ar minētajiem plānošanas dokumentiem. Cits piemērs. Kad biznesa prese pamanīja, ka virkne Rietumu uzņēmumu pārceļ savas ražotnes no Ķīnas, Vjetnamas & Co atpakaļ uz «veco pasauli», tas tika skaidrots ar to, ka arī Ķīnā darbaspēka izmaksas kāpj, ir pārāk slikts intelektuālā īpašuma aizsardzības režīms utt. Bet ir arī cita ekspertu versija: starp pelnošajiem ekonomikas segmentiem arvien lielāka loma ir tādiem ražošanas procesiem, kuros cilvēka kā fiziska darbaspēka klātbūtne vispār ir arvien mazāk nepieciešama. Izklausās mūsdienīgi, iedvesmojuši? Jā. Jautājums gan, vai mēs Latvijā esam šādai tendencei gatavi. Kur mūsu nākamās paaudzes strādās, ja gribēs būt tieši darba ņēmēji, turklāt ar adekvātu atalgojumu?