Saakašvili ieradās dumpīgā bataljona bāzē, un ar to pašu pučs bija beidzies. Televīzijas uzrunā viņš sacīja, ka aiz dumpiniekiem stāv Kremlis. Savukārt Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs publiski darījis zināmu, ka «tā ir kārtējā provokācija, provokācija informatīvajā jomā un arī ģeopolitiskajā jomā».
Kaut kā provokācija provokācijas galā. Par provokatīvu rīcību Maskava uzskata arī militārās mācības, kas programmas Partnerattiecības mieram ietvaros NATO virsvadībā vakar sākās Gruzijā. To mērķis ir miera uzturēšanas operācijām nepieciešamo iemaņu slīpēšana. Sākotnēji bija paredzēts, ka mācībās piedalīsies aptuveni 1300 karavīru no 19 valstīm, taču Krievijas krasi negatīvās nostājas dēļ dalību atsauca Kazahstāna, Moldāvija un Serbija. Krievijas plašsaziņas līdzekļos palaikam pavīdējis, ka Latvija un Igaunija mācībās nepiedalīšoties «ekonomisko apstākļu dēļ». Tā nav taisnība. Baltijas valstis netika plānojušas piedalīties šajās mācībās. Piebildīsim, ka gatavošanās tām sākās pirms gada, un tajās piedalīties tika aicināta arī Krievija.
Vakar publiskotajā Gruzijas Ārlietu ministrijas paziņojumā par dumpja izjaukšanu Krievijas saistība ar sazvērniekiem vairs nav minēta, acīmredzot Gruzijas rīcībā vēl nav kārtīgu pierādījumu.
Visprimitīvāko notikušā skaidrojumu snieguši opozicionāri, kas joprojām pieprasa Saakašvili atkāpšanos. Viens no tās līderiem paziņojis, ka viss bijis «Saakašvili iestudēts teatralizēts šovs, lai atrautu cilvēkus no protestiem pret viņa valdīšanu». Teatralizētu šovu var sarīkot, ja tajā iesaistīti daži cilvēki. Saistībā ar neizdevušos puču tiesas priekšā acīmredzot stāsies desmitiem cilvēku. Valsts nodevība tomēr ir smags noziegums, un diezin vai atrastos daudz cilvēku, kas piekristu to inscenēt humora pēc. Lai kaut ko tādu izdarītu, jābūt drošam, ka dzīvs nepaliks, tātad līdz tiesai nenonāks, neviens nevēlams liecinieks. Kā tas notika, piemēram, Maskavas teātrī, kad specvienība visus līdz pēdējam apšāva ķīlniekus saņēmušos čečenu teroristus, arī sievietes. Saakašvili šādu iespēju nebija pat teorētiski, līdz ar to viņa «režija» automātiski atkrīt.
Gruzijā nav nekādu saulaino dienu: ir saimnieciskas grūtības un zaudēts karš. Konsolidējusies opozīcija, galvaspilsēta dzīvo mītiņu režīmā. Atsevišķi būtu jāpiemin kāds apstāklis, kas veicinājis Saakašvili noliedzēju skaitu. Saakašvili tika apsolījis apkarot korupciju un darīja to, turklāt efektīvi. Gruzijā velti piedāvāt ceļu policistam «piečuku», «pateicību» ņēmēji sen patriekti. No viņiem nevar gaidīt lojalitāti prezidentam.
Gruzijas opozīja vēlas tikt vaļā no Saakašvili, un šajā jautājumā tai ir dabisks sabiedrotais - Krievija, kas vēlas to pašu, un «lietas labā» ir šo to darījusi. Ceļā uz iespējamo kundzības atgūšanu Aizkaukāzā pašlaik Krievijas galvenais šķērslis ir Saakašvili. Personiski.
Tas kļuva skaidrs pirms četriem gadiem, kad Saakašvili kategoriski noraidīja Krievijas karabāzu saglabāšanu Gruzijā un bija skaidri iezīmējis savas valsts virzību uz intergrāciju Eiroatlantiskajās struktūrās. Tad arī sākās organizēta Krievijas pilsonības piešķiršana Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem. Krievijas izprovocētais piecu dienu karš nedeva galveno rezultātu - Saakašvili valdības krišanu un Kremlim labvēlīga režīma nākšanu pie varas. Tikai nebija politisko resursu tāda režīma izveidošanai. Neviens politiķis nepieteicās (kamikadzes institūcija Gruzijā nav attīstīta) kļūt par Krievijas marioneti un savas valsts nodevēju.
Jau aprīļa vidū, kad kļuva skaidrs, ka, neņemot vērā Krievijas draudīgos iebildumus, starptautiskās militārās mācības Gruzijas teritorijā tomēr notiks, prezidents Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka «tas ir nepareizs lēmums, bīstams lēmums», kas draud izraisīt «visāda veida sarežģījumus». Sekoja ziņa, ka Krievija paralēli rīkos mācības Abhāzijā, Dienvidosetijā un Melnajā jūrā. Kā tika atzinusi Krievijas Ārlietu ministrija, «militārajām mācībām attiecībā pret Gruziju būs demonstratīvi brīdinošs raksturs», jo notiekot «jaunu provokāciju gatavošana».
Jā, Gruzijā ir daļas iedzīvotāju neapmierinātība, ir arī atvaļināti «nenovērtētie» ģenerāļi un pulkveži. Bez tanku bataljona komandiera, iespējams, ir arī citi vecākie virsnieki, kas būtu gatavi dot pavēli - uz Tbilisi! Cita lieta, kā būtu ar tās izpildīšanu. Tad valsts varētu nonākt uz pilsoņu kara robežas. Tad «labajiem gruzīniem» - tiem, kas pret Saakašvili, - varētu uzrasties talcinieki, un tālu tie nebūtu jāmeklē.