Ir tomēr jānošķir divas lietas (par ko derētu padomāt arī Latvijā): demokrātija un tas, cik valsts vara ir efektīva. Var būt efektīvs autoritārs režīms un neefektīva demokrātija. Tuvējo Austrumu, Ziemeļāfrikas reģionā vēl nāk klāt papildu faktors: valstis kā tādas tur ir vājas. Respektīvi, procesi ir atkarīgi no pavisam citām struktūrām: reliģiskām, armijas, ģimenes klanu utt.
Tas ir: ja vara sevi pierāda kā neefektīvu, ir zināms leģitīms pamats vēlēšanas negaidīt un varu mainīt? Tā?
Paga, paga. Demokrātijas ideāls paredz, ka ir kaut kāda vienprātība par pamatprocedūrām. Mēs paužam savu neapmierinātību nevis ar terora aktu palīdzību vai nošaujot valsts vadību, bet atbilstoši zināmam modelim, kas fiksēts konstitūcijā. Man šķiet, ka reģiona problēma ir tā, ka nav jau bijusi vienprātība pat par šīm pamatprocedūrām.
Mūžīgais jautājums, vai demokrātija Rietumu izpratnē un islāms vispār ir savienojami. Savulaik kā pierādījums savietojamībai tika minēta Turcija, bet nu arī par to radušās šaubas...
Tā ir. Un es būšu politiski nekorekts: manā skatījumā tur var būt tikai kaut kāds samocīts kompromiss. Jo te jau runa nav par demokrātiju vien - runa ir par sekulāru valsti, no kuras reliģiskā vara ir nošķirta. Tiesa, varam sevi mierināt, ka arī Eiropa līdz sekulārai valstij nenonāca ātri un nesāpīgi. No otras puses, dažas islāma īpatnības vedina domāt, ka nekas jēdzīgs tik un tā nesanāks. Proti, islāmā atšķirībā no kristietības mazāk tiek nošķirts publiskais un privātais. Kristietībā tu vari privāti piekopt savu reliģiju, savas ētiskās vērtības, bet tev tas nav publiski jādemonstrē. Islāmā, ja tava privātā pārliecība neizpaužas publiskā rīcībā, tas apkārtējiem liekas aizdomīgi.
Atgriežamies pie demonstrācijām. Kas tas par stilu sacensties, kurš izvedīs ielās lielāku skaitu atbalstītāju? Vieni izved, teiksim, divus miljonus. Labi, tas ir daudz un liecina par nopietnu problēmu. Bet otra puse izved pusotru miljonu. Un? It kā mazāk, bet arī daudz! Tas tagad (jo pieredzēts arī nesen Turcijā) ir tāds politisks arguments - kuram lielāks pūlis?
Skaidrs, ka izvešana ielā ir emocionāls instruments. Un iziešana ielās jau nav nekas slikts, tas liecina par zināmu pilsoņu aktivitātes līmeni. Tiesa, vienmēr parādās tas vardarbības risks... Bet var piekrist - jā, tas nu ir demokrātijas bēdīgais stāsts, ka nozīme ir skaitam, nevis kvalitātei. Un var arī piekrist, ka tas diemžēl kļūst par argumentu. Jo arī Rietumi, jo īpaši kreisās aprindas, pēdējo divdesmit gadu laikā ir inficējušās ar tādu stulbu, puskomunistisku ideju, ka «tautai vienmēr ir taisnība». Jo lielāka «tauta», jo lielāka «taisnība».
Šī parādība «cilvēki ielās» nesen bija vērojama arī Brazīlijā, Indijā, un daži Rietumu izdevumi publicēja tekstus, ka, tas, lūk, esot jauns fenomens - vidusslāņa revolūcija. Vienīgā nelaime, ka šie revolucionāri ir raiba kompānija savā protestā pret kaut ko katram savu, bet bez vienotības izpratnes «par» sadaļā.
Manā skatījumā te saskaramies ar to, ka globālās krīzes rezultātā valstis vispār ir novājinātas. Kaut tādā aspektā, ka, atvainojos, tās nevar vairs tā piekukuļot vēlētājus - vienkārši nav tam naudas. Un tiek kultivēta arī tāda visai nelāga pārliecība, ka valsts ir vainīga vienmēr un visur. Vai no šādiem protestiem var izšķilties kaut kas konstruktīvs? Tās tomēr ir dažādas lietas: pilsoniska sabiedrība un, tēlaini izsakoties, vergu dumpis. Un es skeptiski vērtēju arī to ļoti modīgo trendu pasaulē - atdosim tikai jebkuru jautājumu publiskai apspriešanai, lemšanai internetā, un tad, kā nu «tauta» lems, tā būs.
Starp citu, šajā politikas leģitimitātes zudumā ir vēl viena interesanta šķautne. Tika pieņemts, ka, jo caurspīdīgāka kļūs politika, jo cilvēki tai uzticēsies. Nekā nebija. Caurspīdīgums ir vairojies, bet cilvēku neuzticība nav mazinājusies.
Cilvēki izmanto iespēju sekot līdzi varas lēmumiem, lai teiktu: es jau tā domāju, ka viņi ir baigie maitas?
Apmēram (smejas).
Ja runā par atklātību - Snoudena gadījums atkal izvirzīja jautājumu par zināmu pretrunu. Ir sabiedrības pilnīgi leģitīmas intereses zināt, ko dara specdienesti, un ir tikpat saprotams, ka valstij ir tiesības kaut ko «neizlikt» internetā.
Ja kāds domā, ka sabiedrībai ir viss jāzina par specdienestu darbību, tad tikpat labi var pieprasīt, lai teroristi publisko terora aktu plānus... Cita lieta, ka amatpersonas saka - nē, neko tādu mēs nedarām! - bet patiesībā dara gan. Respektīvi, slepenība ir viens, muldēšana cilvēkiem - kaut kas cits. Tas ir jautājums par specdienestu atbildību politiķu priekšā, kas ir kutelīgs jautājums arī Latvijā. Ja runā par lielo troksni ap šo spiegošanas skandālu, tad, protams, tas ir nedaudz amizanti - specdienesti ir tam domāti, lai spiegotu.