Jā.
Jūs tikāt ievēlēts tādā dramatiskā kontekstā pēc Krājbankas kraha. Vai tagad varat teikt, ka pēc Krājbankas lielākās mācības tomēr ir ņemtas vērā?
Es gribēju jau otro reizi teikt «jā», jo, protams, neatkarīgi no manas ievēlēšanas kolēģi strādāja pie secinājumu izdarīšanas. Ne tikai kolēģi Latvijā, bet arī uzraudzības kolēģi Lietuvā, kuriem bija savas bankas daļa, protams, tur arī bija zināmas izmaiņas struktūrā un personālā. Arī zināmas izmaiņas uzraudzībā attiecībā uz situāciju, kurā uzraugāmais tirgus dalībnieks ir nevis labticīgs tirgus dalībnieks, kura pienākums būtu sadarboties ar uzraudzības iestādēm, bet patiesībā ir persona, kas ir gatava noklusēt būtisku informāciju vai nesniegt būtiskus faktus. Tas maina patieso ainu uzraugāmajā finanšu iestādē.
Vai jums ir pilnīgi noteikti kritēriji, pēc kuriem jums uz galda iedegas sarkanā lampiņa - nu ir jādodas papildus kaut ko pārbaudīt kādā bankā?
Viens klasisks un uzskatāms piemērs - tikko parādās kaut kādi jauni publiskoti materiāli par Latvijas banku izmantošanu darījumu shēmās, ka nauda ir skaitīta caur nerezidentus apkalpojošām bankām. Protams, automātiski ir pārbaude par šīs lietas apstākļiem. Pirmkārt, vai tiešām ir bijis tas, kas ir publiskots, jo dažreiz tās ziņas var būt neprecīzas. Galvenais jautājums ir, vai banka, strādājot ar šiem klientiem, ir ievērojusi likuma prasības. Varbūt ir kaut kāds naudas līdzekļu atlikums, kas ir pieejams tiesībsargājošām iestādēm, lai liktu virsū arestus un risinātu kriminālprocesu jautājumus.
Par bankas «veselību» kopumā? Bez publikācijām?
Protams, divi galvenie rādītāji, ko visbiežāk minam, ir kapitāla pietiekamība un likviditātes rādītājs. Pirmais faktiski ir rezerves spilvens. Kad banka, veicot dažādas finanšu operācijas un tā tālāk, pēkšņi daļu naudas zaudē. Tad tas kapitāls ir spilvens, no kura pirmām kārtām noraksta zaudējumus, lai neciestu noguldītāju nauda.
Tātad rezerves spilvenu prasības visiem ir vienādas?
Minimālās visiem ir vienādas, tālāk nāk klāt papildlietas, kam mēs kā regulators atbilstoši konkrētiem biznesa virzieniem esam lūguši nodrošinājumu. Tālāk jau strādājam kopā ar banku, akcionāriem, kuri ir atbildīgi par kapitāla jautājumiem.
Otra lieta ir likviditāte, kas, vienkāršiem vārdiem sakot, ir bankas spēja vienmēr aizskaitīt klientam naudu. Jo dabā mēs saprotam, ka visi klienti vienlaikus neatnāks. Tomēr, tā kā tas klientu skaits, kas var atnākt vienu dienu vai otru dienu, var mainīties - pēkšņi Kipras vai citu notikumu rezultātā vai izlasot neapdomīgu interviju -, uzreiz ir jautājums, kā banka spēj rīkoties šādās situācijās. Sākumā ir minimālais 30% rādītājs, bet, skatoties, cik liela ir klientu bāze, ar cik lielām naudas summām, vai tās ir uz pieprasījumu vai termiņnoguldījumu, mēs arī prasām atsevišķām bankām augstāku likviditātes latiņu. Principā galvenais mērķis, ko mēs pārbaudām ar ikgadējiem stresa testiem, - simulējam situāciju, ka daudzi klienti nāk prasīt savu naudu, arī lielākie klienti. Attiecīgi skatāmies, kā banka pirmos divus mēnešus var realizēt plānu - kas viņiem ir kasē, kas - centrālajā bankā, kas - korespondējošajos kontos.
Izklausās labi, tomēr LETA ziņās parādījās Standard & Poor's vērtējums, ka mēs esam zemajā 7. vietā no 10 pozīcijām attiecībā uz banku drošību. Kā jūs to komentētu?
Neesmu iepazinies ar metodoloģiju, ir dažādi vērtējumi. Tāpat kā laikam par ceļiem bijām 99. vietā, par ko arī rodas diskusijas, pēc kādiem kritērijiem tas ir vērtēts. Katrā ziņā, ja raugāmies uz citiem reitingiem, es tam negribētu piekrist. Ja mēs raugāmies uz cilvēku reakciju un komentāriem, tur arī parādījās viedokļi - paga, vai mums visas bankas ir vienādas? Neatkarīgi no tā, vai tā nāk no citas valsts akcionāriem, vai tā ir publiska, liela vai maza, strādā ar nerezidentiem vai ar vietējiem. Izskatās, ka tas ir pārāk viduvējs apkopojums.
Arī pēc Krājbankas kraha no dažiem valstsvīriem izskanēja tādi izteikumi - ka cilvēkam pašam ir jābūt tālredzīgam un jāsaprot, kurā bankā likt naudu. Kā cilvēks var šo vērtējumu saņemt, lai saprastu, kurā bankā vajadzētu ieguldīt vai ne? Kur griezties, un kurp skatīties?
Ir divas lietas. Abas atrodamas internetā. Klientu skola - komisijas uzturēts portāls, kurā klienti var uzzināt un saprast pamatlietas par bankas produktiem, saprast un padomāt, varbūt viņš var brīvos naudas līdzekļus noguldīt vai varbūt interesēties par sarežģītākiem finanšu instrumentiem. Jautājums ir, ka mums ir gana liela izvēle bankās un banku filiālēs. Ir izveidots banku kompass, mūsu izveidots vienkāršots rīks, kurā uzzināt pamatinformāciju par bankām. Attiecīgi cilvēks var izvēlēties - ja gribas banku ar augstāku kapitāla līmeni vai ar lielākiem aktīviem, katrs izvēlas, kas viņam patīk.
Vai tai kompasā var saskatīt arī bankas riskantumu?
Kompasā ir atbildes uz jautājumiem, kurus gribat uzdot. Ja jūs meklējat lielu, mazu vai labāk nodrošinātu banku, vai banku, kas nodarbojas ar kreditēšanas funkciju, un tā tālāk. Tur ir šīs atbildes. Ja ir vēl lielāka interese, mums šajā pašā kompasā ir kopējie dati Excel veidā - tas ir tiem, kuri jau rok dziļāk -, kur var skrupulozi izvērtēt interesējošo banku.
Tātad riskantuma vērtējumu jūs nedodat?
Ja runā par to, ko vienbrīd sauca par banku drošības reitingu, ilgas pēc tā ir virmojušas ilgi, droši vien pēc katras krīzes. Protams, pie tā strādājām, bet tik skaisti uz paplātes pēc šī viena drošības kritērija salikt visu nav iespējams. Mūsu alternatīva ir iespēja paraudzīties uz tiem rādītājiem, kas ietekmē katra izvēli.
Bet nevienam tieši ar pirkstu acī nebāzīsiet, kā saprotu?
Ar pirkstu acī mēs bakstām nelicencētiem tirgus dalībniekiem, kas, izmantojot pasaules globālo tīmekli, uzrunā potenciālos klientus, piesolot zelta kalnus. Pamanot nelicencēto darboņu reklāmas, mēs gan izceļam brīdinājumus, ka esam pamanījuši nelikumīgas aktivitātes.
Viens no Krājbankas lietas klupšanas akmeņiem bija sadarbība starp kontroles institūcijām Latvijas un Lietuvas starpā. Atceros, kad stājāties amatā, jūs minējāt, ka tā noteikti ir problēma, kas jārisina. Vai patlaban tas ir atrisināts?
Jā, un veiksmīgi. Ir notikušas strukturālās un personāla izmaiņas Lietuvas pusē. Viņiem nebija ticības atsevišķiem kolēģiem, nu jau bijušajiem. Līdz ar to situācija viņiem nebija līdz galam skaidra. To pašu, kas mums bija vissāpīgākais - ieķīlātie korespondentkonti -, Lietuvā uzzināja no mums. Jo viņiem sākumā bija problēmas ar vērtspapīriem. Kad mums parādījās problēmas ar kontiem, viņi to tikai pēc tam uzzināja. Sākumā viņi bija novērtējuši zaudējumus kā krietni mazākus, bet pēc mūsu informācijas viņi atklāja vēl virkni faktu, un valsts atteicās iet bankā iekšā.
Kas ir ar Noguldījumu garantiju fondu? Kā saprotu, Krājbankas dēļ tas tika iztukšots. Vai tur kaut kas ir?
Sāksim ar pozitīvo, ka Krājbankas gadījums pierādīja, ka šis mehānisms strādā. No tirgus dalībniekiem, veicot ceturkšņa maksājumus, savāc naudas fondu, kas vajadzības gadījumā tiek izmantots, lai apmaksātu zaudētos depozītus līdz 100 000 eiro, kā šoreiz. Protams, tehniski sakarā ar to, ka fonds vēl bija jauns un nebija savācis tik daudz līdzekļu, valsts papildināja šo fondu, Valsts kasei aizdodot nepieciešamo naudas summu. Patlaban Krājbankas administrators, veicot savas aktīvu realizācijas darbības, pakāpeniski naudu atmaksā.
Noguldījumu garantijas līdz 100 tūkstošiem eiro - vai tas nozīmē, ka cilvēkam, kam ir lielāka nauda, tā būtu jāsadala pa vairākām bankām?
Cilvēks var tā darīt.
Kaut gan pēc Kipras, kad parādījās sākotnējā ideja arī par mazo depozītu apcirpšanu, tas vairs nav tik droši?
Es negribu teikt, ka nav droši. Manuprāt, Kiprā tas bija tāds pārpratums, kas tika novērsts. Esmu drošs, ka ieguldītāji par saviem 100 tūkstošiem var būt mierīgi.
Par Kipras sekām un Latviju. Esmu dzirdējis divas versijas - ka nauda plūst no Kipras uz Latviju, otra versija - ka nauda plūst no Latvijas projām. Jo tie, kuri norēķinājās no Kipras kontiem, tagad norēķinās no Latvijas kontiem. Kā īsti ir?
Statistika rāda, ka nav nedz pieauguma, nedz krituma. Kipras statistika rāda, ka janvārī un februārī viņiem aizgāja projām vairāk nekā miljards eiro. No tā miljarda mēs Latvijā neko daudz neesam redzējuši.
Vai tā bija tāda preses pīle par brīdinājumu neņemt Kipras naudu? Arī premjers par to taisnojies, teicis, ka nekomentēšot.
Par nerezidentu noguldījumu jautājumiem - ar tiem man nākas strādāt katru mīļu nedēļu. Arī jau no starptautiskajiem aizdevējiem, arī pēdējā gadā, vēl bija konkrēti jautājumi, lai saprastu, kāds ir nerezidentu biznesa modelis. Sakarā ar to, ka šajā biznesa modelī ir divas galvenās lietas - ir jāskatās, no kā tu ņem naudu un kur tu to liec. Mēs kopā ar starptautiskajiem ekspertiem esam to skatījuši un stāstījuši par savu sistēmu, arī kādi ir riski. Attiecīgi - kā mēs ar šīm lietām strādājam, lai parādītu, ka mēs redzam atšķirības, vai tā būtu universāla banka vai specifiskas nišas bankas, kuras, izmantojot priekšrocības, kādas Latvijai ir kopš PSRS, izveido nerezidentus apkalpojošus biznesa modeļus. Šie riski ir atbilstoši minimizēti, bet mēs nevaram atslābināties.
Taču jūs gulētu mierīgāk, ja nerezidentu noguldījumu nebūtu?
Tehniski, ja neviens nebūtu jāuzrauga, mēs slēgtu savu kantori. Katrai bankai ir savi riski. Tomēr gribu uzsvērt, ka mums banku sektors dalās divos izteiktos segmentos. Tās bankas, kuras apkalpo plašu iedzīvotāju loku un kurām ir daudzi pakalpojumi, filiāles, - tās pamatā nestrādā ar nerezidentu naudu. Savukārt šaurās nišas bankas, kas apkalpo nerezidentu ieguldījumus, gandrīz nemaz neapkalpo Latvijas iedzīvotājus.
Cik liela ir nerezidentu nauda, par ko runā?
Ja par statistiku, tie ir 49% no noguldītās naudas. Virs sešiem miljardiem latu vai nepilni deviņi miljardi eiro. Kiprā tie bija aptuveni 70 miljardi eiro.
Bet vai nav tā, ka mēs runājam par nerezidentu naudu, bet pamatā tā ir Krievijas pilsoņu nauda?
Mēs jau nekad neesam slēpuši, kas tie ir par nerezidentiem, tas statistikā parādās. Mūsu priekšrocība ir atrašanās blakus krieviski runājošajām zemēm,
Jūs tiešām varat teikt, ka par šiem deviņiem miljardiem eiro izteiksmē mēs skaidri zinām, no kurienes nāk nauda?
Mēs jau fiziski redzam, no kurienes šī nauda ir nākusi.
Un no tās neviens santīms nav šaubīga nauda?
Tā es neesmu teicis. Tāpēc ne velti ir izdomāta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēma, kurā ir konkrētas lietas bankām, kas jāprasa no klientiem, kuriem jāiziet cauri pārbaudes sietiem. Tie, protams, ir atšķirīgi valsts iestādei vai nerezidentam, kura ieguldījumi ir ievērojami. Bet lietas, kas tiek prasītas no bankām, ir jādara, un mēs skatāmies, lai tā arī būtu, un to kontrolē valsts iestādes, speciāli izveidots kontroles dienests.
Tomēr es nekādā ziņā nepiekrītu tiem atsevišķiem Rietumos izskanējušajiem viedokļiem, ka mums te Latvijā ir kaut kāda naudas mazgātava. Ziniet, tas man atgādina to modi, ka Krievijā runā par fašisma atdzimšanu Latvijā saistībā ar 16. martu... Tāpat dažiem ir mode runāt par naudas atmazgāšanu Latvijā. Tikpat pamatoti...
Vai nerezidentu nauda ieplūst Latvijas ekonomikā?
Ir bijuši mēģinājumi šo naudu izmantot kopējā ekonomikas karsēšanas procesā. Bet tā ir negatīva pieredze, tā bija viena no lietām, kas Parex gadījumā nepalīdzēja. Teiksim, ar īstermiņa finansēšanas bāzi, kas nāk ārvalstu valūtā, nav laba doma finansēt ilgtermiņa vietējās ekonomikas projektus. Baņķieris jau veic biznesu, kurā redz ienesīgumu. Ja Latvijā ir ienesīgums, kā pirmskrīzes Latvijā arī bija līdz vienam brīdim, tad tas tiks darīts. Mēs skatīsimies, lai tas būtu sabalansēti.
Kā izskatās - vai krīze ir pārvarēta un kreditēšana ir atjaunota? Jūs vēl nesen izteicāties, ka mājsaimniecībām krīze nav beigusies.
Ja skatāmies uz uzņēmējiem un mājsaimniecībām, uzņēmējiem jaunizsniegto kredītu ir vairāk. Mājsaimniecībām kredītu apjoms, protams, nav tik liels. Pašlaik vairāk atmaksā vecos kredītus, kas ņemti iepriekš.
Televīzijā redzam debates par ātro kredītu iestādēm. Kā noprotu, tie patlaban nav jūsu uzraudzībā?
Nē. Starp citu, arī attiecībā uz bankām - mēs uzraugām, lai banka strādātu ilgtspējīgi un lai tai nebūtu problēmu. Paralēli šai uzraudzībai ir patērētāju tiesību aizsardzības joma - kā klientam tiek doti hipotekārie kredīti, kādi ir maksājuma karšu nosacījumi, līgumi, vai pieteikumus izskatīja tikai vienā konkrētā šķīrējtiesā - šīs lietas visu laiku ir bijušas, un tās kontrolējušas patērētāju tiesības sargājošās institūcijas. No šī viedokļa attiecībā uz bankām kompetences ir skaidras. Par ātrajiem kreditētājiem - tajā daļā, kur sākas reklamēšanās - uzmākšanās ar picām par brīvu, savu draugu iesaiste -, vai tas atbilst godīgai komercpraksei, tas viss ir tas, kas ir aktuāli, un tie 99% ir procesi, kas jāskatās no patērētāju tiesību aizsardzības viedokļa. No savas puses varam palīdzēt ar klientu maksātspējas izvērtēšanu.
Latvijas banku noguldītājs šobrīd var gulēt mierīgi?
Esmu pārliecināts, ka viņš jau guļ mierīgi - un var gulēt mierīgi.