Debatēs par Okupācijas muzeja pārbūves projektu vakar Saeimā izcēlās deputāts Juris Viļums (LRA). Neatceros gadījumu, kad runātājs savu visnotaļ pareizo domu spējis tā pats sapurgāt... Tātad, iebilstot pret projektu, parlamentārietis saka: «Man gribētos tomēr jūs aicināt apdomāt un saprast, ka vien ar jaunām būvēm vai būvju rekonstrukciju var nepietikt.» Viļumam ir taisnība, un te vajadzētu pielikt punktu. Nē, cilvēkam gribas domu ilustrēt ar piemēriem. «Paskatāmies kaut vai Gaismas pili. Jā, skaists projekts. Bet vai no tā realizācijas Latvijā ir kļuvis vairāk gaismas? Gan fiziskās gaismas, gan arī izglītības gaismas. Tomēr tā ir būve Rīgā. Nākamā būve - Melngalvju nams. Vai Latvijā ir uzplaukusi tirdzniecība? Un galu galā rātsnams ir arī uzbūvēts pavisam jauns. Vai tāpēc Rīgas pašvaldība strādā labāk un rāda piemēru visai Latvijas sabiedrībai un pašvaldībām?» Zeme, atveries! Vadoties pēc šādas loģikas, ieguldīt naudu Aglonā arī nav vērts, jo kaut kā garīguma Latvijā nekļūst vairāk. Un arī Rīgas pili nav vērts rekonstruēt, ja nav garantijas, ka Valsts prezidents strādās labāk.
Vienbrīd Viļums atkal uztausta pavedienu: «Atgriežoties pie šīs manas tēmas par jaunām ēkām vai ēku renovāciju, man gribētos aicināt jūs, lai tas nekļūst par tādu kā televizoru, kas tiek ģimenē nolikts stūrī, un viņš tur runā, un lai viņš runā mūsu vietā.» Taisnība, taisnība, Juri, liec punktu! Nē. «Ja mēs paskatāmies par okupācijas tādiem monumentiem, tad, protams, Pierīgā tādu ir mazāk. Bet, ja aizbraucam tālāk no Rīgas, tad vismaz savā pusē es joprojām bieži redzu vecās fermas, kas nav nojauktas līdz galam, kas ir tādi patiešām okupācijas monumenti, un it sevišķi ar latvāņiem ieaugušie šie... vecās fermas, kur valstiski joprojām nav radīta programma, kas palīdzētu šos latvāņus līdz galam apkarot.» Ar brašu palēcienu atkal grāvī.
Kāpēc tik liela uzmanība vienam deputātam? Tāpēc, ka principā viņš mēģināja skart ļoti nozīmīgu tēmu - vai simboli, rituāli mums dažkārt nav parocīgi līdzekļi «ķeksīša ievilkšanai»? Vai pietiek ar to, ka amatpersonas noliek ziedus, saka runas - 11. novembrī, 18. novembrī, 14. jūnijā u. c. -, lai mēs varētu nešaubīties par vietu, kādu politiskās elites vērtību sistēmā ieņem Latvija? Vai pietiek ar to, ka mums ir Brīvdabas muzejs kā «latviskā paraugs», ja mēs savstarpēji sazināmies piesārņotā, noplicinātā latviešu valodā? Šādu retorisku jautājumu uzskaitījumu var turpināt.
Simboli, rituāli ir nepieciešami - tie caurvij, satur kopā jebkuru sabiedrību, līdz ar to nebūtu jāapšauba arī naudas ieguldīšana tajos. Jautājums ir, vai un cik intensīvi sabiedrības locekļi ikdienā īsteno, uztur tās vērtības, kurām simboli un rituāli ir koncentrētas, ja tā var teikt, poētiskas izpausmes? Cik dzīvs, nozīmīgs ir simbolu deklarētais, formalizētais saturs sabiedrības loceklim? Jāuzsver, ka šīs tēmas nav tāda lokāla «ņemšanās» - kolektīvā atmiņa, atmiņu politika ir viens no karstākajiem tematiem mūsdienu sociālajās zinātnēs.
Ļoti žēl, ka citi deputāti nespēja Viļuma juceklīgajā uzrunā pamanīt vērtīgo un apspriest to.