Valdības ieceres pagaidām nav ieguvušas ļoti konkrētas aprises. Taču ideja ir vienkārša - skolas direktors tiek iecelts konkursa kārtībā uz «X laiku, teiksim, pieciem gadiem», pēc tam viņš var pretendēt uz vēl vienu termiņu tās pašas skolas vadībā un, kad arī šis termiņš beidzas, piedalīties konkursā uz citas skolas direktora amatu, skaidro izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Dažās Eiropas valstīs notiekot skolu direktoru rotācija - viņi vienā skolā strādājot deviņus gadus un pēc tam kļūstot par citu skolu vadītājiem, stāsta Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības un vispārējās izglītības departamenta direktora vietniece Inita Juhņēviča. Lai arī ar Latvijas skolu direktoriem noslēgti beztermiņa līgumi, statistika liecinot, ka pašlaik viņi savā amatā strādā vidēji 10 gadu pat bez valsts iejaukšanās. Tiesa, esot arī piemēri, ka direktors skolu vada krietni ilgāk. Rekordists starp pašlaik strādājošajiem direktoriem vienu un to pašu skolu vada 43 gadus.
Nelielu satraukumu skolu direktoros valdības deklarācijā paustā apņemšanās ir radījusi, taču satraukuma iemesls varētu būt arī konkrētas informācijas trūkums, norāda Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valdes priekšsēde Dzintra Kohva.
Ideju iecelt direktorus uz noteiktu laiku atbalsta LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāns Andris Kangro. Viņš atsaucas uz pieredzi daudzās jomās, arī augstākajā izglītībā, kur visi amati ir vēlēti un «tas ne pie kā slikta nenoved».
Par priekšlikumu pozitīvi izsakās programmas Iespējamā misija attīstības vadītāja Zane Oliņa, taču viņa arī uzsver, ka nav izpildīti visi priekšnoteikumi, lai to ieviestu. Proti, neesot kritēriju, pēc kuriem izvērtēt direktoru darba kvalitāti, esot arī svarīgi, lai priekšlikums ietu roku rokā ar skolu autonomijas palielināšanu: «Ja prasām atbildību no direktoriem, viņiem ir jādod brīvība.» Piemēram, līdz šim direktoriem esot bijusi samērā maza teikšana par skolas budžetu. Pašlaik problēma ir tā, ka lielā daļā skolu direktori strādā kā saimnieki dispečeri, taču nevada mācību procesu, uzskata Z. Oliņa. Kādreiz skolu direktoriem bija jāiziet atestācijas process, bet tagad direktora darbs ir viens no kritērijiem, ko pārbauda skolas akreditācijā reizi sešos gados, stāsta I. Juhņēviča. Ja skolas vadība iegūst neapmierinošu vērtējumu, akreditācijas komisija varot ierosināt pašvaldībai pārtraukt darba attiecības ar direktoru.
Ja tiks izpildīta jaunās valdības apņemšanās mainīt vispārējās izglītības finansēšanas modeli un ieviests princips «nauda seko skolēnam līdz skolai», direktoru darbu skars būtiskas pārmaiņas. Tādā gadījumā skolas vairs nebūs atkarīgas no pašvaldību labvēlības dotāciju sadalē, bet gan tikai pašas no savas saimniekošanas, jo finansējums, kura apjomu noteiks skolēnu skaits, tiks piešķirts pašai skolai. Tad direktoram būs jāsāk rēķināt līdzekļus un jāveido skolas stratēģija darbam konkurences apstākļos, norāda Z. Oliņa. Tas savukārt nozīmē, ka direktoru darbs kļūs līdzīgāks uzņēmumu vadīšanai, skaidro R. Ķīlis. Viņš uzskata, ka skolas direktoram būtu vēlamas zināšanas un pieredze vadībā, taču jautājums, vai viņam obligāti jābūt ieguvušam tieši pedagoģisko izglītību, vēl esot diskutējams. Z. Oliņa uzskata, ka skolu var vadīt cilvēks arī bez pedagoģiskās izglītības, taču viņam nepieciešamas tādas pašas prasmes kā jebkura uzņēmuma vadītājam. Tas gan nenozīmējot, ka par skolu direktoriem varēs kļūt tikai cilvēki, kas ieguvuši augstāko izglītību uzņēmumu vadībā, taču būtu jārada iespēja tālākizglītības līmenī šīs zināšanas un prasmes apgūt, izriet no R. Ķīļa teiktā.