Izpētīti un apzināti ir tādi Latvijas derīgie izrakteņi kā kaļķakmens, dolomīts, māls, kvarca smiltis - to ieguves iespējas nodrošina ar izejmateriāliem dažādas rūpniecības un tautsaimniecības nozares. Viens no Latvijā pazīstamākajiem zīmoliem, kam ir vairāk nekā pusgadsimtu sena vēsture un kas veidojies, uzņēmējdarbību balstot uz māla ieguves iespējām, ir Lodes ķieģelis. Lodes karjerā ķieģeļu ražošanai mālu iegūst joprojām, taču te ir atklāta arī kāda unikāla iegula.
Unikāls dabas piemineklis
Mūsdienās būvkeramikas nozarē par augstvērtīgu izejvielu tiek uzskatīts tā saucamais devona māls, kas uzkrājies pirms aptuveni 385 līdz 410 miljoniem gadu.
No Latvijā apzinātajām devona mālu atradnēm nozīmīgākā ir Cēsu pusē - Priekuļu novada Liepā. Atradni 1953. gadā atklāja ģeologs Jānis Sleinis. Tolaik Liepas ciemata apkārtnē tika izpētītas vairākas devona mālu iegulas, kuras apvienotas Liepas atradnē. 1963. gadā darbu tajā sāka Lodes drenu un cauruļu rūpnīca. Mūsdienās Liepas mālu izpētītie krājumi pārsniedz 20 miljonus kubikmetru, atradnes tuvumā vēl tiek prognozēti papildresursi 44 miljonu kubikmetru apmērā.
Pašlaik māla karjerā saimnieko SIA Lode, kas ir vadošais keramisko būvmateriālu ražotājs Baltijā. Taču te ir arī bagātīga unikālu pasaules nozīmes fosilo atlieku atradne - Lodes bruņuzivju iegula, kurai piešķirts ģeoloģiskā dabas pieminekļa statuss. No Lodes māla karjera nācis daudz zinātniski vērtīgu atradumu.
Tādai laimei neticēja
Pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem, Liepas atradnē ieguļ divu paveidu māls. Viens ir tumši sarkanbrūns, raibs, viegli kūstošs, no kura iespējams ražot tumši sarkanus tā saucamā Lodes tipa apdares ķieģeļus. Otrs ir gaiši pelēks, grūti kūstošs māls, kas ir noderīgs, piemēram, sienu un grīdas flīzēm. Saskaņā ar pieņemtajiem Ministru kabineta noteikumiem Liepas atradnei ir valsts nozīmes statuss.
Vizuāli Liepas māla karjers šķērsgriezumā atgādina kārtainu pīrāgu, kurā mijas pelēkzaļi toņi ar sarkanbrūnajiem. Tikai rūpīgi ieskatoties, māla slāņos var pamanīt līdz divu eiro monētas lieluma un sīkākus veidojumus, kas nezinātājam atgādina ko līdzīgu rakstainiem bruņurupuča čaulas fragmentiem. Taču tie nav piederējuši bruņurupučiem, tās ir līdz mūsdienām saglabājušās liecības par to, ka pirms 385 miljoniem gadu te, Cēsu pusē, valdošā dzīvības forma jeb pasaules valdnieces bija zivis.
Kad ģeologs Visvaldis Kuršs 1970. gadā, pārbaudot karjeru, lai redzētu tā ģeoloģisko uzbūvi dažādos šķērsgriezumos, aptuveni trīs metrus biezā Lodes pelēko mālu slāņkopā ievēroja vairāku veselu bruņuzivju ķermeņu šķērsgriezumus, šādai laimei paleontologi sākumā pat neticēja.
1971. gadā paleontoloģes Ļubovas Ļarskas vadībā te sākās plaši pētnieciski izrakumi. Zinātnieki atrada pilnīgi veselus zivju skeletus, kas pieder trim sugām - Asterolepis ornata, Laccognathus panderi un Panderichthys rhombolepis. Tie bija pirmie veselu bruņuzivju Asterolepis atradumi pasaulē, turklāt zinātnieku guvums bija ievērojams - aptuveni 200 eksemplāru.
Kopumā karjerā tika atrastas 14 zivju un bezžokļeņu sugu atliekas, bezmugurkaulnieki un vairāku sugu augu makroatliekas un mikroatliekas, kas raksturīgas devona periodam. Tagad bruņuzivju un arī daivspurzivju fosilijas glabājas gan Latvijas Dabas muzejā, gan vairākos muzejos ārpus Latvijas.
Māls iekonservējis
Kā stāsta Dabas muzeja vecākais paleontologs Ivars Zupiņš, atšķirībā no mamutu dzīves perioda datēšanas, kurā zinātnieki izmanto radioaktīvā oglekļa metodi, precīzu bruņuzivju vecumu noteikt pēc to fosilijām ir grūtāk. Tik senā organismā organiskais ogleklis vairs nav saglabājies. Tāpēc pēta iežus. «Tur, kur ir notikusi vulkāniskā darbība, šķidrajai, pusizkusušajai iežu masai nonākot zemes virspusē un sacietējot, no jauna veidojas minerāli. Pēc magmatisko iežu uzbūves un sastāva, piemēram, minerālos konstatējot radioaktīvus elementus, arī mēra laika intervālus starp devona vai citu periodu slāņiem. Kādreiz mērījumu precizēšanai palīdz zivis vai citi organismi,» skaidro I. Zupiņš un turpina, «dabā suga eksistē vienreiz, ja tā izmirst, tad izmirst uz visiem laikiem. Ja konkrētas sugas zivis konstatē tuvos reģionos, tad tām ir līdzīgs vecums un tas ir rādītājs. Mums gan nav magmatisku iežu, ko datēt, taču, salīdzinot ar citiem reģioniem, kļūst zināms vienas sugas un to slāņu vecums, kuros fosilijas atrodamas.»
Latvijā tikušas atrastas arī jaunākas un vecākas devona perioda fosilijas. Ir ziņas, ka pirmie bruņuzivju fragmenti konstatēti 1836. gadā Burtnieku ezera apkaimē. Tomēr nekur un nekad fosilijas nav bijušas tik pilnīgas un tik labi saglabājušās kā XX gadsimta 70. gados Lodes māliežu slāņos iegūtās. «Acīmredzot ūdens straumju plūsma no kontinenta uz jūru ir bijusi bagātīgi piesātināta ar māla daļiņām. Ūdens aizpildījis ieplakas gultnēs, kur sakrājušās zivju atliekas, un māls tās ir hermētiski nosedzis, gluži kā iekonservējis,» stāsta paleontologs.
Citviet pasaulē devonam raksturīgās bruņuzivju fosilijas atrastas arī Kanādā, Miguašas atradnē, un Skotijā, Devonšīras grāfistē.
Pētījumi turpinās
Paleontologiem Lodes māla karjers ir gana interesants izpētes objekts arī šajā gadsimtā. I. Zupiņš Liepas atradnē turpina veikt zinātnisko izpēti. «Ir cerības karjerā atrast kādus jaunus celakanta kaulus,» stāsta paleontologs. Tika uzskatīts, ka šādas daivspurzivis izmirušas vienlaikus ar dinozauriem pirms aptuveni 70 miljoniem gadu, taču celakanta uziešana 1938. gadā pie Madagaskaras krastiem bija īsts brīnums. «Tā bija vesela epopeja, kā šo celakantu pēc tam ar militāro lidmašīnu transportēja izpētes vajadzībām. Lai gan pēc šī notikuma celakanti tika izsludināti meklēšanā gluži kā bīstami noziedznieki - pat izvietojot plakātus ar zivs attēlu un pazīmēm -, pagāja krietns laiks, līdz tiešām atrada nākamo eksemplāru. 90. gadu beigās kāds amerikāņu studentu pāris aizbrauca kāzu ceļojumā uz Indonēziju un celakantu ieraudzīja zivju tirgū. Tāpēc vien bija vērts precēties,» smej I. Zupiņš. Zinātnieks pieļauj, ka šīs daivspurzivs populācija ir lielāka, nekā līdz šim tika uzskatīts.
Starp citu, tiek uzskatīts, ka no daivspurzivīm devona perioda beigās attīstījās pirmie četrkājainie dzīvnieki - grupa, kurai tagad pieder evolucionāri jaunākie abinieki, rāpuļi, putni un arī zīdītāji.
Paleontologa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apzināt visu dzīvo organismu daudzveidību, kas dabā pastāvējusi pirms aptuveni 385 miljoniem gadu. «Lai gan Lodes māla karjers ir samērā izstrādāts un, piemēram, pelēko mālu slānis krietni noplacis, tā ir vieta, kur, pateicoties īpaši labvēlīgajiem saglabāšanās apstākļiem, var mēģināt tikt iespējami tuvu klāt devona periodam. Karjerā ir atrastas arī bruņuzivju un daivspuru zivju mazuļu atliekas, vēžskorpionu, ūdensaugu un aļģu atliekas. Šī ir unikāla iespēja izprast evolūcijas gaitu,» saka I. Zupiņš.