Tagad Jānis ir seržants. Viņš paskaidro: «Tā ir vispārēja dienesta pakāpe. Bruņotajos spēkos seržanti ieņem dažādus amatus. Seržants var būt mantzinis, šoferis un arī grāmatvedis. Mans amats ir nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas operators. Vienkāršiem vārdiem - sapieris.» Jāņa Bistera dienesta vieta - Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas vienība - atrodas Ogrē, uz kurieni viņš savu dežūrdienu rītos mēro ceļu no Rīgas, lai steigtu palīgā uz izsaukumiem Latvijas vidusdaļā. Viņš atklāj, ka izbraukt uz dažādām vietām nākoties bieži - nesprāgušiem kara lādiņiem iedzīvotāji uzduroties regulāri. Jautāts, vai nav bail, ka kāds lādiņš pēkšņi varētu uzsprāgt, Jānis atbild, ka, viņaprāt, bailīgāk ir vakarā iet pa tumšu ielu: «Manā darbā jābūt pārliecinātam par to, ko dari, un jārīkojas ar prātu, bez pārgalvības, tad viss būs droši.»
Par nokļūšanu Nacionālajos bruņotajos spēkos Jānis pateicas liktenim: «Nezinu, kāpēc, bet obligātā dienesta laikā militārā joma mani nepiesaistīja. Varbūt tāpēc, ka toreiz nebija tik aizraujoši. Taču trīs gadus pēc armijas prātā notika klikšķis, un sapratu, ka tas ir mans aicinājums. Ar savu lēmumu esmu apmierināts.» Savu fizisko formu viņš uztur skrienot - šī nodarbe ne vien palīdz sakārtot domas, bet arī būt pārliecinātam par sevi, reizi gadā kārtojot normatīvus. Šo obligāto pasākumu Jānis dēvē par atspoguļojumu tam, ar ko karavīrs nodarbojas brīvajā laikā. Viņš arī uzskata - karavīram jādara viss, lai viņš būtu kā labs piemērs līdzcilvēkiem, tāpēc neiztikt bez tādām īpašībām kā gribasspēks, neatlaidība un pašdisciplīna. Tieši tās izkopt raksturā Jānis iesaka jauniešiem, kuri vēlas saistīt savu nākotni ar militāro dienestu. Viņš cer, ka tādu ar laiku kļūs arvien vairāk. «Kādreiz armija bija obligāta, bet lielai daļai mūsdienu jaunatnes militārās lietas neinteresē. Lai to mainītu, šobrīd lielu darbu veic jaunsargu organizācijas - tas ir ieguldījums profesionālā dienesta turpmākajā izaugsmē. Manā jaunībā nebija iespējas aiziet pamēģināt. Armijā bija jāiet obligātā kārtā - patīk vai nepatīk. Bet šobrīd jaunsardze sniedz ekskluzīvu iespēju ielūkoties militārajā pasaulē - tas jauno cilvēku var aizraut tā, ka viņš izlems ar dienestu saistīt visu savu turpmāko dzīvi,» norāda Jānis.
Jautāts par to, ko viņam nozīmē novembra datumi, kad valstī plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, seržants atklāj: «Man kā armijas cilvēkam Lāčplēša diena ir ļoti tuva. Svētkus un atceres dienas gribas pavadīt ģimenes lokā. Ja 11. novembrī neiekrīt dežūra, visi kopā dodamies uz 11. novembra krastmalu nolikt sveces.» Jānis Bisters savu dēlu, arī Jāni, audzina patriotiskā garā, un valsts svētku atzīmēšana ir nozīmīga šī uzdevuma daļa. Arī šogad zēns tiks vests uz daugavmalu pie Rīgas pils mūra nolikt svecīti Latvijas brīvības cīnītāju atcerei. Pirms 94 gadiem - 1919. gada 11. novembrī - viņi, uzvarot kaujā pret Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku, nosargāja jaundibinātās Latvijas Republikas neatkarību. Brīvības cīnītājiem par godu 11. novembri atzīmē kā Lāčplēša dienu.
Patlaban Nacionālajos bruņotajos spēkos dien gandrīz 5000 karavīru un 8500 zemessargu - viņu mērķis ir aizsargāt Latvijas valsts suverenitāti, teritoriālo nedalāmību un tās iedzīvotājus no agresijas. Uzdevumu izpildē profesionālā dienesta vīri vadās pēc sava galvenā vadmotīva «Gods kalpot Latvijai!».