Bet es sev teicu: gribu būt mamma! Lūdzu, uzrakstiet - tā ir tāda laime! Es sevi uzskatīju par nepilnvērtīgu sievieti. Viņš,» Natālija piemin reproduktīvās medicīnas centra _Embrions_ ginekologu Gintu Treiju, pie kā 45 gadu vecumā pāris vērsās pēc palīdzības, «mani uztaisīja par īstu sievieti.» Ārsts, kurš Natašu bija izmeklējis jau vairāk nekā pirms 10 gadiem, gan šūpojis galvu, tomēr atzinis, ka var mēģināt: viņa praksē esot veiksmīgs stāsts arī par kādu nedaudz vecāku pacienti.
«Tā sajūta, kad ārsts paziņo: jūs esat stāvoklī...» Nataša aiztur elpu. «Gribēju to izkliegt visai pasaulei.» Diemžēl pirmā grūtniecība beidzās 10. nedēļā. Dodoties uz tīrīšanas procedūru, sieviete teikusi: dariet, ko gribat, tikai atstājiet orgānu, kur vajag parādīties bērnam! «Kad pamodos no operācijas, nevēlējos vairs atrasties uz šīs zemes,» viņa atceras savas emocijas. Tad iedomājusies par paziņu, kurai normālā grūtniecībā nomiris gandrīz iznēsāts bērns, un aizliegusi sev sevi žēlot: «Komanda strādā, olvadi ir vietā - ejam uz priekšu!» Ārsts teicis: ne ātrāk kā pēc pusgada var mēģināt atkal. «Tieši pēc gada mēs uztaisījām Soņečku,» laimīgi stāsta Nataša. Otrā grūtniecība noritējusi gandrīz ideāli, viņa tikai 10 dienas bijusi slimnīcā neliela tonusa dēļ, divreiz mēnesī braukusi atrādīties ārstam. Lai izslēgtu visus riskus, Sofija dzimusi ar ķeizargriezienu - 4210 g smaga, 55 cm gara, skaista meitenīte.
Trīsarpus reižu veiksmīgāk
Par britu zinātnieka Roberta Edvardsa atklājumu pasaule uzzināja 1978. gadā, kad piedzima visu laiku slavenākais «mēģenes bērns» Luīze Brauna. Procedūru, kur olšūnu ar spermatozoīdiem apaugļo ārpus ķermeņa, apzīmē ar abreviatūru IVF - in vitro fertilisation. Šī nosaukuma pirmie divi vārdi latīņu valodā nozīmē «iekš stikla». Pirmie soļi šajā nozarē patiešām tika veikti laboratorijas traukos, ko tagad nomainījušas mūsdienīgākas iekārtas.
«Radās bāze, uz kuras tālāk izauga cilmes šūnu attīstība. Tas zinātnei piešķīra kolosālu grūdienu,» par IVF saka G. Treijs. Šo metodi Latvijā astoņdesmitajos gados sācis propagandēt tagad jau nelaiķis Ēriks Melks. «Tas bija interesants laiks. Atceros, ka ar kuģi 90. gadu sākumā braucu mācīties uz Vāciju - trīs dienas līdz Brēmenei! Voldemārs Lejiņš atvēra laboratoriju Ģimenes centrā, 1996. gadā «viņam» iestājās pirmā grūtniecība. Embrionu dibinājām 1997. gada augustā. Septembrī «mums» iestājās pirmā grūtniecība.» Metodes pamatnostādnes: inkubatorā tiek apieti procesi, kas parasti notiek olvadā. Attīstoties tehnoloģijām, vairākkārt palielinājusies efektivitāte. Embrionā, kas apjomu ziņā ir lielākā reproduktīvās veselības klīnika Latvijā, pirmsākumos IVF rezultējusies ar 13% grūtniecību, tagad - apmēram 45%. «Tas bija psiholoģiski grūti,» atceras G. Treijs. Pirmajā gadā mēs vienā atpakaļlikšanas reizē vidēji lietojām 2,6 embrijus. Tagad - 1,7. Un mūsu veiksmes procents ir 3,5 reizes augstāks!» Procedūras cena Latvijā gan pa šiem gadiem neesot īpaši mainījusies. Pirmās klasiskās IVF bez zālēm maksāja 460 latu, bet nu jau gadus desmit iekļaujas 590 latu robežās. Bez Embriona ārpusķermeņa apaugļošanu vēl var veikt klīnikās EGV, AVA un Jūsu ārsti. Speciālisti ir kalkulējuši, ka pagājušajā gadā Latvijā kopumā ir notikušas ap 1000 šādu procedūru.
Metodes ieviesējs R. Edvardss esot devis zaļo gaismu vismaz četriem miljoniem jaunu dzīvību. Diemžēl neviens nevar pateikt, cik «mēģenes bērnu» ir dzimuši pie mums. Reproduktīvās medicīnas likums gan paģērē, ka Latvijā būtu jābūt trim reģistriem: neauglīgo ģimeņu reģistram, ārpusķermeņa apaugļošanas reģistram (cik bijis procedūru, kādi rezultāti), spermas un olnīcu donoru reģistram. Tie tomēr nav izveidoti. Reproduktīvās klīnikas izseko tikai grūtniecībai, rūpes par dzemdībām uzņemas citas iestādes.
Saldētie embriji
«Tam, ko mēs darām, ir kaut kāds mākslas piesitiens, dievišķa dzirksts,» atzīst G. Treijs. «Brīžam liekas, ka tu to nedari viens. Joprojām pārdzīvoju kopā ar pacientiem - par katru izdevušos un, tiesa, arī par katru neizdevušos gadījumu.»
Sāpīgs jautājums: cik embriju likt sievietes dzemdē, zinot, ka tie var dalīties, taču kāds no tiem bieži arī iet bojā. Valsts IVF procedūru neapmaksā, kā tas ir, piemēram, Igaunijā. Latvijā atļautie implantējamo embriju griesti ir trīs. Zviedrijā - 70% gadījumu tiek izmantots tikai viens, Amerikā, kur griesti ir elastīgāki, vairāk nekā 30% gadījumos veidojas daudzaugļu grūtniecības. «Tās diemžēl ir riska grūtniecības,» saka G. Treijs. «Pamatproblēma - neiznēsāšana. Šeit ļoti liela laime un šausmīgā nelaime ir cieši blakus. Ir bijuši pacienti, ar kuriem esmu stundu runājis un kas ietiepīgi paliek pie trijiem. American Dream! Ir bijuši pacienti, kas jau pirmajā atnākšanas reizē deklarē - mēs gribam tikai vienu. Pagājušajā gadā 29% esam ielikuši vienu, 64% - divus, 7% pacientu ir palikuši uz to, lai liekam atpakaļ trīs.» Otra jūtīga tēma ir neizmantoto, «labo» embriju saldēšana šķidrā slāpeklī - procedūra, kuras laikā tie var arī aiziet bojā. Mediķi pirms tam lūdz pacientiem parakstīties, kā tālāk rīkoties situācijā, ja embriji netiek izmantoti viņu pašu vajadzībām: donēt vai iznīcināt. «Itālijā ar likumu liek izmantot visas apaugļotās šūnas. Viņi to formulē kā respektu pret dzīvību,» stāsta G. Treijs. Par embriju uzglabāšanu ir jāmaksā. Tikko klajā nāca ziņa, ka Amerikā mazulis piedzimis pēc 20 «saldētavā pavadītiem» gadiem. Embriona rekords: pacientei 2001. gadā piedzima bērniņš, bet no 2008. gadā atsaldēta embrija - nākamais.