1. Latvijas politiķi ir meistari publiski paust vienu, bet balsot citādi, tāpēc tas, ka nedēļas nogalē žurnālistiem atbalstu V. Zatlera pārvēlēšanai Valsts prezidenta amatā paudis nepieciešamais Saeimas deputātu vairākums, vēl neko nenozīmē. Savā ziņā Rīgas pils pašreizējais saimnieks ir valdībā notiekošā ķīlnieks: ja ZZS tuvākā mēneša vai divu laikā izlemj, ka pašreizējā koalīcija tai vairs nav izdevīga, negaidīti soļi prezidenta kontekstā būtu labs iegansts izlēkšanai no valdības laivas. Zatlera noraidīšanai jēga ir tad, ja ir skaidrs, ka Valsts prezidentam pārskatāmā nākotnē būs jālemj par jauna premjera nominēšanu.
Cits jautājums: vai politiķiem liksies, ka Zatlera «izgāšana» un negaidītu kandidātu parādīšanās lieku reizi nokaitinās sabiedrību, ka Latvijas politikā ir pārāk daudz aizkulišu kombināciju un savtīgu partiju interešu. No vienas puses, var novērot, ka elite papildu spriedzi sabiedrībā nevēlas (minstināšanās ar skaidru sociālā budžeta reformas izklāstu). No otras puses, paša Zatlera piemērs liecina, ka sabiedriskās domas nepatika ātri vien pagaist un krāšņie epiteti vairs netiek lietoti.
Neesam radības kronis
2. Skumji, ka nepieciešami tik lieli postījumi, lai cilvēkiem atgādinātu, ka pat tehnoloģiski augsti attīstīta, bagāta sabiedrība lielā mērā ir bezspēcīga dabas stihiju un industriālu katastrofu priekšā. Latvijas cilvēki var sevi mierināt, ka cunami un zemestrīces mums nedraud, taču japāņu nespēja tikt galā ar avārijām kodolreaktoros ir mūs tieši skaroša tēma. Kaut vai tāpēc, ka atomenerģijas projekti tiek attīstīti tuvu Latvijas robežām. Turklāt jāņem vērā, ka reaktori nav vienīgās iespējamās industriālās katastrofas - atcerēsimies izmisīgos pūliņus apturēt naftas izplūdi pie ASV krastiem.
Tā kā reāli liegt videi bīstamu projektu attīstību kaimiņvalstīs Latvija nevar, atliek vien sākt nopietnāk izturēties pret civilo aizsardzību. Patlaban cilvēki, kuri neklausās radio vai nav trauksmes sirēnu sasniedzamības robežās, par nelaimi netiktu informēti, jo valsts atzinusi, ka īsziņu sūtīšanas sistēmu tā nevar atļauties.
16. marts - arī pēc 10 gadiem
3. Kā jau varēja prognozēt, 16. marts pagāja bez piesolītajiem ekscesiem, jo pret policijas spēku sagumst pat pārliecināts radikālis. Tomēr diez vai šis datums kļūs par rutīnu. Lai gan leģionāru un viņu laikabiedru objektīvi kļūst arvien mazāk (tas attiecas arī uz viņu oponentiem), 16. martu savas nostājas paušanai - abās «frontes» pusēs - izmanto ļaudis, kuri paši nav piedzīvojuši ne karu, ne represijas. Kopumā tas ir saprotami un pat uzteicami (pagātnes neaizmiršana), tomēr vienlaikus nozīmē, ka zināma sabiedrības daļa diskomfortu par savas etniskās grupas stāvokli Latvijā (un tas attiecas uz abām pusēm) izteic caur vēsturiskiem notikumiem, kuru aktualitāte ar gadiem nezūd (atšķirībā no šodienas pretrunām, kuras vismaz teorētiski var mazināt ar likumdošanas līdzekļiem).
Pārāk daudz diplomātijas
4. Lībijā notiekošais atkārto līdz nelabumam bieži pieredzētu t. s. starptautiskās sabiedrības uzvedības modeli (spilgtākie piemēri - Bosnija, Ruanda un Dārfūra). It kā tiek identificēta problēma - sliktais puisis slaktē savus iedzīvotājus, bet tad sākas nebeidzamas konsultācijas, konsensa meklēšana utt. Kad nu bojāgājušo skaits mērāms simtos (dažkārt tūkstošos) un sliktais puisis faktiski savu ir panācis, starptautiskā sabiedrība saka savu stingro vārdu (Lībijas gadījumā nosaka lidojumu aizliegumu M. Kadāfi aviācijai). Ja Rietumi uzskata, ka ir izglābuši demokrātiskos spēkus Lībijā - Kadāfi taču steidzīgi izsludinājis pamieru! -, tā kārtējo reizi ir maldīšanās, laika vilkšanu tulkojot kā piekāpšanos. Pamiers ir noderīgs arī pašam Kadāfi, un viņš liks lietā savas spējas manipulēt ar cilšu pretrunām, lai to lietderīgi izmantotu.
Tomēr runa pat nav par Kadāfi. Nav skaidrs, kādi ir kritēriji (nogalināto skaits, režīma pastrādāto noziegumu smagums, bet varbūt galvenokārt preses saceltais troksnis), lai starptautiskā sabiedrība atcerētos par pašas deklarētajām vērtībām, pārvarētu savstarpēju neuzticību un... rīkotos. Var jau teikt, ka Latvija šāda apdraudējuma situācijā nekad nenonāks, esam NATO, ES utt., un tomēr.