Viss - prioritārs
«Saspringti. Pauzes man nav vispār. Un viss ir prioritārs,» - tā Jānis, tikko atgriezies no Liepājas, kur mūzikas skolas 90 gadu jubilejas koncertā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un Paulu Šūmani cēlis priekšā daļu no jaunā vijoļkoncerta, kurš šonedēļ Rīgā piedzīvos pirmatskaņojumu. Pirmoreiz jaunajam diriģentam uzticēts arī pilns jauniešu kora Kamēr... koncertprojekts: viņa vadībā koncertos Liepājā (26.V) un Rīgā (27.V) skanēs gan mūsdienu latviešu un pasaules mūzikas a cappella programma, gan Džakomo Pučīni Mesa di Gloria ar Liepājas Simfonisko orķestri un solistiem - pasaulslaveno tenoru Aleksandru Antoņenko un mūsu Operas baritonu Jāni Apeini. Pa vidu radošajai burzmai arī jāpabeidz Mūzikas akadēmija, jākārto valsts eksāmeni. Tomēr jaunais censonis neizskatās iztukšots. «Es nejūtos noguris vai nenormāli pārpūlējies, jo man tas viss patīk. Es no tā uzlādējos. Protams, ir jākoncentrējas un jāpārslēdzas no viena uz otru, bet tā es jūtos vislabāk. Baidos no brīža jūnija beigās, kad vairs nebūs nekā. Cilvēks ātri pierod. Var pierast pie nerimtīgas strādāšanas un arī pie nekā nedarīšanas. Bet tā gan negribu.»
Beidzot Mūzikas akadēmiju, Jānis iegūs kordiriģenta diplomu, un savas prasmes licis lietā, jau kopš 2006. gada strādājot par kora Kamēr... diriģentu. Ar kori, gan diriģējot, gan tajā dziedot, viņš muzicējis Gidona Krēmera Lokenhauzas kamermūzikas festivālā Austrijā, koncertbraucienos Turcijā, ASV, Krievijā, Šveicē, Vācijā. Taču pērn veselu gadu Berlīnes Mākslu augstskolā mācījies simfonisko diriģēšanu pie profesora Luca Kēlera. «Tas bija brīnišķīgs gads. Vēlos turpināt, lai diriģētu vokāli simfonisko mūziku,» atklāj Liepiņš juniors. Februārī viņš divos koncertos Berlīnē diriģēja Pētera Vaska vijoļkoncertu Tālā gaisma, kura soliste bija latviešu vijolniece Monta Vermane (Kļaviņa).
Es saprotu, kā viņš grib
Darbīgumu un enerģiskumu Jānis Liepiņš, šķiet, mantojis no abiem vecākiem - Zigmara Liepiņa un režisores, savulaik populārās estrādes dziedātājas Mirdzas Zīveres. «Es īstenībā esmu ārkārtīgi slinks, bet ne tajā lietā, kas man patīk un interesē. Ja tēvs mani aicinātu laukos kopā kūpināt gaļu un desas, es piedalītos negribīgi.»
Kāda ir sajūta, tik daudz strādājot ar tēva mūziku? «Es to ļoti labi zinu un izjūtu, tāpēc par interpretāciju galva nav jālauza. Šeit man nav šaubu. Man šī mūzika ir asinīs, es vienkārši saprotu, ko viņš ir domājis rakstot un kā viņš grib, lai skan,» atbild Jānis. 23 gadus vecajam mūziķim vēl tagad spilgtā atmiņā ir bērnībā vērotais, kā tēvs 1996. gadā ģimenes lauku mājās komponējis Parīzes Dievmātes katedrāli. «Viņš tur sēdēja pirtiņā un ik pa brīdim ģimenei rādīja uzmetumus. Es piedalījos arī izrādēs - mēs, kādi četri Doma zēnu kora skolas puikas, skraidījām pa Operas skatuvi, tēlojot ubagu zēnus. Pārsvarā bija jāskraida un dažas taktis arī jānodzied, turklāt mums maksāja divus latus par izrādi.» Piedaloties 85 no 90 izrādēm, Jānis šo mūziku jau zinājis no galvas. Tagad citā, dramatiskā teātra vidē viņš priecājas, kā aktieri iznes tekstu un tā jēgu. «Jaunā režijā un ar citu pieeju daudz kas ir citādi. Man patīk attieksme, kā aktieri pasniedz lomas un kā tās izskan.» Esmeraldu atveido Zane Dombrovska un Beāte Zviedre, vokālās grupas Framest soliste. Kvazimodo - Juris Jope un Daumants Kalniņš. Savukārt simfoniskajā koncertā melodrāmu Parīzes Dievmātes katedrāles un No Rozes un asinīm fragmentus izdziedās Latvijas Nacionālās operas solisti Aira Rūrāne, Ilona Bagele, Jānis Apeinis, Andris Lapiņš, kā arī Annija Putniņa un Niks Matvejevs, kurš dziedāja 1997. gada iestudējumā.
Ģimenes - mūzikas profesionāļu - viedoklis Jānim ir ļoti svarīgs, taču viņš iet savu ceļu. «Negribu sekot tēva pēdās: negribu iet populārajā mūzikā. It sevišķi tāpēc, ka mūsdienās tā ir gaistoša lieta: tad tu esi populārs, un tad vairs ne. Klasika ir pamatīga vērtība, daudz interesantāka un dziļāka.» Tomēr pērnziem Jānis speciāli no Berlīnes atbrauca diriģēt Lindas Leen Valentīna dienas koncertu Arēnā Rīga. «Ar prieku pieņēmu piedāvājumu, jo Linda Leen ir ļoti laba, profesionāla mūziķe, un tā bija mana debija orķestra priekšā Latvijā.» Nepretendējot uz komponista nākotni, sacerēti arī trīs kora darbi. Populārākais esot Murgs - humoristiska parodija par neveiksmīgu jauno mūziku.