Latvija līdz šim ir rīkojusies, lai pēc pāris gadiem varētu veiksmīgi pievienoties eirozonai, par kuru pēdējā laikā, jāatzīst, ir jādzird vairāk negatīva. Šajā kontekstā ir svarīgi uzturēt diskusiju par Latvijas potenciālajiem ieguvumiem, kā arī zaudējumiem, pievienojoties monetārajai savienībai. Tomēr argumenti par labu vai sliktu dalībai eirozonā dažkārt tiek skatīti caur pārāk šauru prizmu. Viens piemērs - Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga viedoklis, kāpēc, viņaprāt, par vēlēšanos pievienoties eirozonai var runāt vairs tikai garīgi neveselie (skatīt http://zinas.nra.lv/latvija/politika/59276-lembergs-tos-kuri-runa-par-pareju-uz-eiro-nevaru-nosaukt-par-garigi-veseliem.htm).
Lemberga kungu satrauc fakts, ka Latvijai Eiropas Finanšu stabilitātes fondā (EFSF), kurš piedalās problemātisko eirozonas dalībvalstu glābšanā, būs jāiemaksā pārāk liela summa. «Četri miljardi eiro! Tas nozīmē, ka katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji tur iemaksās 2000 eiro,» tā par Latvijas saistībām attiecībā pret EFSF izsakās Ventspils mērs.
Tomēr patiesība ir nedaudz citādāka. Eirozonas dalībvalstis tikai garantē - nevis dod - naudu fondam. Citiem vārdiem sakot, EFSF savu finansējumu nodrošina pats, naudu atrodot tirgos, ko pēc tam izmanto, lai grūtībās nonākušo eirozonas dalībvalstu vārdā izdotu parādzīmes. Eirozonas dalībvalstu garants fondam, protams, ir no svara - neviens neieguldīs naudu mistiskā fondā, kuram nav reāla seguma. Tomēr skaidra nauda kā tāda EFSF netiek ieguldīta, bet apsolīta.
Saprotams, ka naudas apsolīšana jebkurā gadījumā ir riskants pasākums. Proti, ja valsts neatmaksā savus parādus, tad EFSF garantētājiem, eirozonas dalībvalstīm, pēc teorijas būtu jānāk talkā un jāsamet nauda, lai fonds varētu norēķināties par jau saviem parādiem. Tomēr vismaz attiecībā uz bankrota sliekšņa stāvošo Grieķiju šī nav problēma - EFSF līdz šim nav uzņēmies nekādas saistības pret šo valsti.
EFSF nav savus līdzekļus šķiedis, uzņemoties saistību nastu, ko nevar panest. Sakarā ar Īrijas glābšanas paketi fonda ieguldījums ir tikai 17,7 miljardi eiro, Portugāles - 26 miljardi eiro. Pat ja mēs pieņemam, ka visa šī nauda tiku izmantota, vēlāk netiktu atmaksāta un eirozonas dalībvalstīm būtu par to jāuzņemas saistības, piemēram, Igaunijai, tas izmaksātu pāris desmitu miljonu eiro. Tā, protams, ir liela nauda, tomēr ne tuvu tām summām, kuras bieži izskan sabiedriskajā telpā.
Attiecībā uz EFSF palielināšanu līdz vienam triljonam eiro ir līdzīgi. No dalībvalstīm tās būtu tikai garantijas, nevis skaidras naudas iepludināšana. Protams, eirozonas dalībvalstīm šādu summu garantēt ir grūti - uz spēles tiek likts valstu kredītreitings. Tomēr tāpēc - lai arī līdz šim varbūt ne pārāk veiksmīgi - tiek meklēti citi risinājumi (t. sk. iespējamas Ķīnas u. c. lielo attīstības valstu potenciālas investīcijas), lai nodrošinātu fondam nepieciešamos līdzekļus.
Nedaudz citādāk ir ar tā saucamo Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM), kuru plānots ieviest 2013. gadā un kurš pārņems uzdevumus no EFSF. Šajā 500 miljardu stabilizācijas mehānismā, atšķirībā no EFSF, eirozonas dalībvalstīm būs jāveic iemaksas. Tomēr valstu skaidras naudas ieguldījums būs tikai 80 miljardu eiro. Pēc provizoriskiem aprēķiniem Latvijai ESM vajadzētu iemaksāt aptuveni 200 miljonu eiro. Tā patiešām ir liela naudas summa, taču zināms, ka nauda tajā būs jāiemaksā pa daļām līdz 2017. gada vidum. Līdz ar to Latvijai četrus gadus no budžeta būs vidēji jāatvēl 50 miljonu eiro jeb 35 miljoni latu. Jāatceras arī, ka noguldītā nauda tikpat labi nākotnē var kalpot arī mūsu valsts glābšanai, nevis tikai citu.
Tiekot skaidrībā ar Latvijas un citu dalībvalstu saistībām pret eirozonas stabilizācijas fondiem, tomēr nevarētu sacīt, ka eirozonā nav problēmu un ka par tām Latvijā nevajadzētu runāt. Tieši otrādi. Kas notiks ar eirozonu, ja pastāvošās zonas sistēmiskās problēmas netiks adresētas? Kādā situācijā pie negatīvākā scenārija būs Latvija?
Jebkurā gadījumā sasteigti paziņojumi par atteikšanos no mērķa 2014. gadā ieviest eiro Latvijai nāktu tikai par sliktu. Tas pamatīgi satricinātu ar tik lielām pūlēm un zaudējumiem iegūto investoru uzticību, novedot pie ievērojamas kredītu procentu likmju celšanās. Cits jautājums - kāda būs situācija 2014. gadā? Mums būtu jāsāk analizēt arī tādus variantus, kā mūsu neuzņemšanu politisku iemeslu dēļ, eirozonas būtiskas pārmaiņas, ievērojami samazinot tajā ietilpstošo valstu skaitu, kā arī atstājot sev pašiem atvērtu izvēli, vai 2014. gadā pievienoties.
Ir skaidrs, ka stabilizācijas fondi vieni paši nespēs tikt galā ar eirozonas problēmām. Piemēram, Itālijai vien, kurai 2012. gadā paredz ļoti lēnu izaugsmi, nākamgad jāpārfinansē 310 miljardu sava parāda. Ņemot vērā, ka procentu likmes varētu būt tuvāk 6%, skaidrs, ka agrāk vai vēlāk kādam būs jānāk palīgā. Tomēr EFSF šo lomu nespēs uzņemties, jo tas, visticamāk, nevarēs atrast vajadzīgo naudas summu, sevišķi tāpēc, ka pati Itālija garantē piektdaļu EFSF saistību.
Ņemot vērā šos apstākļus, reti kuram ir šaubas par to, ka vienīgā iestāde, kas patiešām spētu glābt eirozonu, ir Eiropas Centrālā banka (ECB). Iemesls, kāpēc tas nenotiek, ir galvenokārt arguments, ka parādzīmju uzpirkšana un citas darbības neietilpst ECB pilnvarās. Ņemot vērā, ka banka līdz šim jau paspējusi pārkāpt savas pilnvaras, uzpērkot Itālijas parādzīmes, šis arguments vairs īsti neiztur kritiku.
ECB ir arī vienīgais spēks, kura iejaukšanās varētu atrisināt situāciju, ja stātos spēkā EFSF garantijas. To nespētu pat eirozonas lielvalstis, līdz ar ko nav nekāda pamata scenārijam, ka Latvijai pēkšņi būtu jāsāk nomaksāt bankrotējušo eirozonas valstu parādi.
Vai eirozonu tās pašreizējā veidolā izdosies glābt vai nē, neviens nevar ar simtprocentīgu pārliecību pateikt. Taču negatīvā scenārija gadījumā Latvijai nebūtu par ko priecāties. Krievijas prezidents Vladimirs Putins nesen izteicās, ka eirozona ir līdzīga kāmim, kurš piebāzis pilnus vaigus ar dalībvalstīm, kuras nespēj sagremot. Ja kāmis nolems šo smago nastu izspļaut, mēs varam būt droši, ka tuvumā atradīsies pitons, kuram gremošanas sistēma ir spēcīgāk attīstīta.