Tas netieši atspoguļojās arī saziņas līdzekļos - Zariņa, kura vēl nesen atteicās sniegt interviju grāmatai Patība/The Self (2011), tagad pozē Sestdienas fotogrāfam un runā no televizora ekrāna smaidīga un atsaucīga, fifīga kā sieviešu žurnālu varones. Tikai tiešums un skaidrā valoda nodod, ka šī ir tā pati Aija Zariņa. Kas par lietu?
Aizdomas par žanru
Uzreiz jāsaka - nekādas plaisas Zariņas mākslā nav redzamas, tātad nav ko runāt arī par personības izmaiņām vai dalīšanos. Lai gan pārsteigums ir. Māksliniece, kura radījusi ļoti jutekliskus darbus (Karmena, Eiropas nolaupīšana, Princese Gundega - visi 80. gados), vienā brīdī kļuva ļoti politiska (Sarunas par mākslu, 2004), citā - aizklīda ezoteriskos garīguma meklējumos (Aija zīmē. Aija zīmē, 2007) un nereti tiešām radīja neizpratni, vai ir «tā pati», «viņa pati». Tagad toties nekādu bažu nav - Zariņas izstādītās ainavas ir tik vitālas, harmoniskas un spēka pilnas, kādas laikam gan var uzgleznot tikai ļoti viengabalaina personība. Atliek pieņemt, ka Aija Zariņa ir daudzpusīga, turklāt nekad nerāda visas savas puses reizē. Šoreiz skatītājam pagriezta dzīvespriecīgā.
Ainavas ir skatītāju iecienīts žanrs, kurpretī kritiķi bieži pret to izturas aizdomīgi. Jāpiebilst, ka Zariņai attiecības gan ar vieniem, gan otriem bijušas visai vētrainas. Daļa skatītāju sākotnēji izturējās naidīgi pret viņas stilu, ko kritiķi vienmēr tieši slavēja, savukārt māksliniece bieži jutās nesaprasta vai saprasta nepareizi. Paradoksāli, bet tieši šāds komplekts ir nodrošinājis Aijai Zariņai popularitāti tautā, kā arī «īstas mākslinieces» reputāciju speciālistu vidū. Biežāk šķēpi ir lauzti par mākslinieces izvēlētajām tēmām, un arī šoreiz kritiķim jāpārvar viegls samulsuma mirklis - vai saulrieti pie jūras un plenērā gleznoti dabasskati būtu pieskaitāmi pie «augstās mākslas»? Aijas Zariņas izpildījumā ir gan.
Kaija saitītē
Neaizkavējoties lieku reizi pie primitīvās, «bērnišķīgās» attēlojuma manieres, ko vislabāk prot aizstāvēt māksliniece pati («Kā var bērni, tā pieaugušie vairs nevar»), vērts pakavēties pie viņas krāsām. Tieši krāsas kā materiālas vielas izmantojums norāda, ka šīs ainavas nebūt nav radītas «vienkārši tāpat», bet gan ar estētisku un ētisku vēsti. Principiālā, bezkompromisu Aija nekur nav pazudusi, tikai izpaudusi mums savu dabas mīlestību un patriotismu. Skopie gleznieciskie žesti norāda, ka nekas nav darīts tādēļ, lai būtu «skaisti» vai «kā parasti»: saulrietā jūra ir zaļi dzeltena, bet atspulgs veidots no traipiem, krāsai vertikāli krītot pret gleznas virsmu (Saule un jūra). Jūra pati mutuļo kā zili bāla stihija (Ainava ar smilšu pili). Viļņi veido nevis komfortablu ritmu, bet nesaderīgus zigzagus un līkločus (Ventspils). Kaijas visai maz līdzinās simboliem uz dzejoļu krājumiem vai konservu bundžām. Pat ainavā ar dzimto skolu centrā ir tumšs, nestabils taisnstūris (Mans sporta laukums). Simboliski tulkojams ir darbs Esības vieglums - cilvēks iet gar jūru, kas parādīta kā zils kalns, un tur saitītē pār horizontu pacēlušos kaiju.
Aijas Zariņas gleznās nekas nav perfekts, pat audekla nostiepums uz apakšrāmja ne. Viss, kas tās padarītu līdzīgas dizaina priekšmetiem, precēm, ir mērķtiecīgi upurēts izteiksmes tiešumam un skaidrībai. Ko tās vēsta? To pašu, ko māksliniece vēstījusi līdz šim.