Tad, ja pats esi balsojis, tātad izdarījis konkrētu izvēli, komentēt vēlēšanu rezultātus ir riskanti, jo grūti izvairīties no subjektīvas attieksmes. Tāpēc šoreiz nevis par to, «kas bijis», bet dažas pārdomas par tālāko.
Saprotams, ka vēlēšanu iznākums Rīgā uzvarētāju skatījumā ir apliecinājums viņu īstenotās politikas pareizumam. Tomēr SC/GKR tandēmam jāsaprot, ka viņu oponentu ne sevišķi argumentētā kritika priekšvēlēšanu kampaņas laikā nenozīmē, ka galvaspilsētai nav nopietnu problēmu. Piemēram, nevar noliegt, ka kampaņas laikā Rīgas brīvostas sekmīgums vai nesekmīgums tika faktiski reducēts uz Loginova personības vērtēšanu, kas ir tikpat vienkāršoti, kā cerēt, ka ministra nomaiņa mazinās vai kaut kā «atcels» reformu nepieciešamību augstākajā izglītībā. Tomēr pārliecīgā koncentrēšanās uz detaļām nemaina faktu, ka ir radušās problēmas ar privātā līdzfinansējuma piesaisti lielajam infrastruktūras attīstības projektam Krievu salā, ka Rīgas osta strādā ļoti asas reģionālās konkurences apstākļos (piemēram, nav piepildījušās cerības, ka Krievijas ieguldījumi savās ostu jaudās Baltijas jūras piekrastē ir politiski motivēti un ekonomiski «neizvilks»).
Protams, priekšvēlēšanu debatēs tika sarunātas daudzas jocīgas lietas par galvaspilsētas ielu stāvokli, bet piedāvātie ekstravagantie risinājumi nemaina lietas būtību - līdzīgi kā ar autoceļiem valsts mērogā, veidojas pretruna starp infrastruktūru, kas vēsturiski veidojusies citā demogrāfiskā un ekonomiskā situācijā, un šodienas iespējām. Citiem vārdiem sakot, no pilsētas iedzīvotāja viedokļa jācer, ka Rīgas vadība tagad spēs distancēties no politiskās cīņas retorikas noteiktajām pseidotēmām un risinās būtiskos jautājumus.
Krustu šķērsu cilāti iemesli Vienotības vājajam rezultātam Rīgā. Lielākoties tie tiek meklēti pašā Rīgas sarakstā - līderi, komunikācijas stils un saturs. Varbūt tomēr iemesls tam, ka ļaudis ir noguruši no premjera partijas, ir arī tas, ka Vienotība neskaidro valdības darbu. No vēlētāja viedokļa tas asociējas ar lielo mērķi eiro ieviešanu, savukārt faktiski nekas netiek darīts, lai elektorāts saprastu, ka «makroekonomiskā stabilitāte» ir nevis šim mērķim pakārtots vārdu savienojums, bet arī cilvēku ikdienas dzīvi ļoti tieši ietekmējošs fons. Partija uzvedas kā grāmatveži, kas cenšas saturēt kārtībā firmas finanses, lai būtu algas dienā ko maksāt, bet ir piemirsusi, ka politika nozīmē spēju (un vēlmi) paskaidrot, kā tas notiek, ka noturēt «bilanci» nebūt nav mierīga cipariņu rakstīšana ailēs. Vienotībā ir kvalificēti «grāmatveži», un tad kaut kāds galerts, kas relaksēti uzskata, ka «grāmatvežu» paveiktais ir attaisnojums arī galerta saulainajai nākotnei. Varbūt skan paradoksāli, bet premjera partijā tieši pietrūkst politikas un politiķu. Premjera partijai jāatrod politiķi, kas spēj runāt par ekonomiku nevis frāzēs («fiskāli atbildīga politika» utt.), bet saprotami.