Pirms spēles galvenā trenera palīgs Kārlis Zirnis solīja aktivitāti un agresivitāti, taču no pirmajām minūtēm palika iespaids, ka Latvijas treneru teiktajā ir ieklausījušies Kazahstānas spēlētāji. Pirmajā pretuzbrukumā Mikam Indrašim gan izdevās precīzs metiens vārtu augšējā stūrī, tomēr pretiniekus šāds dūriens pakrūtē nesamulsināja. Kazahstānas nometnē, šķiet, bija notikusi rūpīga Latvijas un Vācijas spēles izpēte. Līdzīgi kā tajā mačā, arī šoreiz Latvijas komandai bija pārrāvumi aizsardzības līnijā, un ar to jau vajadzēja rēķināties, ka Kazahstānai ir ātri un meistarīgi uzbrucēji. Divos pretuzbrukumos pretinieki no 0:1 panāca 1:2. Īpaši sāpīgs bija otrais vārtu zaudējums, jo līdz pārtraukumam palika 15 sekundes.
Vēl Zirnis sacīja, ka komandai piekodināts izvairīties no noteikumu pārkāpšanas un ka liela nozīme būs speciālajām vairākuma un mazākuma brigādēm. Pateicoties Artūra Kuldas pienesumam, izdevās no 1:2 panākt 4:2 vadību, bet viss atkal sagriezās pretējā virzienā pēc Herberta Vasiļjeva noraidījuma pretinieku zonā. Trenera teiktajā ne visi bija ieklausījušies, jo otrajā trešdaļā trīs mazie sodi tika nopelnīti pretinieku zonā. Pēc Zemgusa Girgensona ripas izmešanas ārpus laukuma Latvijas komanda palika jau trijatā, un, prasmīgi nostrādājot Kazahstānas speciālajām brigādēm, pirms pēdējās trešdaļas atkal bija līdzsvars (4:4).
Izšķirošā ripa tika iemesta ar veiksmes palīdzību. Pēc Jura Štāla tālmetiena ripa no Antona Kazanceva nūjas ielidoja Kazahstānas vārtu augšējā stūrī.