Kā uzsvēris mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš, Valters ir noslēpumainākā no latviešu mākslas virsotnēm. Varbūt tagad varēs teikt «bija», jo līdz ar izstādi nākusi klajā arī apjomīga monogrāfija, pie kuras mākslas vēsturniece Kristiāna Ābele ir strādājusi vairāk nekā desmit gadu. Valtera darbi epizodiski redzēti gan dažādās kopizstādēs, gan, piemēram, Ivonnas Veihertes galerijā (1999, 2002), tomēr kopš pēdējās lielākās izstādes pagājuši jau 50 gadi. Šogad māksliniekam aprit 140.gadskārta, un pavasarī Jelgavas muzejā bija skatāmi arī Valtera darbi no Vācijas privātkolekcijām.
Mulsums par vārdu
Viens no izstādes apmeklētājam iespējami mulsinošākajiem jaunumiem ir mākslinieka vārda vāciskā forma, kura, pēc K.Ābeles domām, tomēr daudz vairāk saskan ar ģimenē lietoto vācu valodu, un tieši latviskotais Jānis Valters uzskatāms par savveida mītisku konstrukciju, etnocentriskās mākslas vēstures produktu, kas atbilda gan starpkaru perioda latviskuma patosam, gan arī vēlākajiem padomju perioda centieniem izcelt agro periodu kā tautisku reālismu, kas atrautībā no dzimtās zemes varējis tikai degradēties, nomaldoties modernisma un formālisma purvā. Taču pats gleznotājs, kas 1906.gadā uz visiem laikiem atstāja Latviju, turpmāko dzīves daļu pavadīja Drēzdenē un Berlīnē kā Johans Valters-Kūravs, gan nenopelnot pirmās vietas vācu mākslas kanonā (augstākais sasniegums bija vieta līdzās Polam Klē un Oto Diksam izstādē Izvirtusī māksla -nacistu karagājienā pret modernismu), tomēr attīstot nenoliedzami savdabīgu stilu un turklāt kļūstot par iecienītu pedagogu ar uzticamu skolnieku pulku, kuru jaunrades pētījumos Vācijā arvien biežāk uznirst arī viņu skolotāja mantojums. Kā raksta monogrāfijas autore, «...pa brīvās, posttotalitārās pasaules izstāžu zālēm, galerijām, izsoļu namiem un grāmatu lappusēm krustu šķērsu klejoja divi tēli - Jānis Valters un Johans Valters-Kūravs» (Ābele K. Johans Valters. Rīga: Neputns, 2009. - 47.lpp.), kuru sastapšanās rezultātā rodas kas līdzīgs divsejainajam Jānusam. Saliedēt šīs sejas integrētas mākslinieka personības versijā ir viens no grāmatas un izstādes uzdevumiem.
Ainavu evolūcija
Izstādes struktūra seko gleznotāja evolūcijai no agrīnajiem, vēl patumšajiem reālisma ietonētajiem darbiem uz gaismas caurstrāvotu plenērisku impresionismu un delikāti ritmizētu noskaņu mākslu (Dārzs saulē, Ainava ar upi u.c.). Drēzdenes periodā (1906-1916), kura saulaini harmoniskais koptonis izpelnījies «galanto svētku» apzīmējumu, tika pakāpeniski adaptēti postimpresionisma impulsi - intensīvāks kolorīts, pastoza mozaīkveida faktūra, pagarināti vijīgu triepienu ekspresija, kas reizēm sasaucas ar franču neoimpresionistu un intīmistu, reizēm ar Vinsenta van Goga stilistiku. XX gs. 10.gados tapušie teātra un operas skati atklāj vēl senāku saikni - ar Ādolfa fon Mencela XIX gs. vidus koncertu un saviesīgās dzīves daudzfigūru ainām. 10.gadu beigās, pārceļoties uz Berlīni un pievēršoties sezanisma un vēlāk arī ekspresionisma interpretācijām, Valtera rokraksts būtiski mainās, iegūstot dramatiski saspringtāku emocionālo noti un ievērojami augstāku abstrakcijas līmeni, kas reiz kategoriski kritizēta kā «pāriešana modernistu nometnē». Šī vispārējā shēma īstenota, darbus grupējot tematiski un emocionāli saistītos segmentos (agrīnās sievietes šuvējas un lasītājas, peldētāji zēni pie ūdeņiem, mijkrēšļa ainavas, koncertdzīves un interjera ainas, ekspresionistiskie 20.gadu sākuma meža skati, portreti un akti utt.). Uzlūkojot dažas vēlīnās ainavas, attāli jaušams analītiskā kubisma fragmentācijas paisums, bet priekšmetu pasaules pastozā, piesātinātā vieliskuma, krāsu dažviet fovistiskā košuma un līniju autonomijas apvienojums (Klusā daba; Klusā daba ar puķupodu un augļu trauku, ap 1930; u.c.) met uzskatāmu tiltu uz XX gs. otrās puses latviešu glezniecību, kas pakāpeniski izšķīlās no socreālisma uzspiestās čaulas, ar milzu entuziasmu metoties formas vērtību apguvē. Tā kā Valters piederēja teoretizējošo mākslinieku lokam (vēl gadsimta sākumā Jelgavā viņš uzstājies ar priekšlasījumiem, bet vēlākajā periodā sacerētās, nepublicētās atziņas K.Ābelei izdevies uziet Vācijā), viņš arī mēģināja skaidrot vārdos savu eksperimentu jēgu: «Mākslas darba ietekme bagātinās, krāsai vietumis darbojoties neatkarīgi no zīmējuma. Tas nozīmē, ka priekšmeta zīmējumu ne vienmēr piepilda priekšmeta krāsa. Tā rodas mijiedarbība un dziļums, gleznas virsma atdzīvojas un acij vairs nav jāatduras pret cietu, izkrāsotu plakni.» (Turpat, 264.lpp.) Izstāde Johans Valters. 1869- 1932 LNMM skatāma līdz 2010.gada 10.I.