Aplam būtu iedomāties, ka gozēšanos reitingu tabulu augšgalā nodrošina Rīgas mēra krēslu ieņemošais Nils Ušakovs vai partijas simbolikā vīdošā sociāldemokrātu roze. Par augstajiem reitingiem saskaņieši pateicību ir parādā ne tik vien tradicionālajam, lojālajam elektorātam, bet arī tiem, kuri sakās vīlušies tā dēvētajās latviskajās partijās un nu gatavi atdot savu balsi par Jāņa Urbanoviča domubiedriem. Tie, redz, neesot bijuši pie varas, jāļauj pamēģināt, spriež naivākie. Pragmatiskākie piebilst, ka SC taču līgums ar Vienoto Krieviju jau kabatā, varbūt tas pavērs milzīgu noieta tirgu Latvijas precēm...
Tagad gan rādās, ka augstie reitingi drusku iemidzinājuši pieredzējušā politiķa J. Urbanoviča modrību - raug, intervijā Telegraf, izklāstījis savu redzējumu uz SC vadītas koalīcijas veidošanas principiem pēc vēlēšanām, viņš piebilst: «Ja tā neizdarīs, būs Biškeka.»
Drauds? Nejauša izrunāšanās? Muļķīgs salīdzinājums? Principā vienalga!!! Šķiet, pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas kāds politiķis ir publiski pateicis, ka, ja nebūs pēc viņa (un viņa domubiedru) prāta, Latvijā var līt asinis. Var sākties grautiņi, salīdzinājumā ar kuriem 2009. gada 13. janvāra demolētāju izdarības būs bērna šļupsti. Tieši pērnā gada 13. janvāra notikumi rada pamatu aizdomām, ka Kirgizstānas notikumu atkārtošanās nemaz nav tik liela utopija, kā gribētos cerēt. Ekonomiskās recesijas laikā ļaudis jau tāpat ir viegli uzbudināmi - Eiropas vēsturē tam piemēru netrūkst. Un, ja uzbudinātu, iespējams, vēlēšanu iznākumā vīlušos ļaužu pūlī patrāpās pāris provokatoru, kas šo pūli uzkūda, tad sekas ir dramatiskas. Ielu cīņām nav noteikumu, tās nešķiro vainīgos un nevainīgos. Iet un sit, dauza, lauž...
Frāze par Biškeku ir nopietnu pārdomu vērta. Aicinājumus uz konstruktīvu sadarbību valsts labā šādā formā neviens neizsaka! Briest kaut kas draudīgs, ko nedrīkst ignorēt.