No režisora izgājieniem cietuši deviņi restorāni, kuru kopējie zaudējumi sasnieguši apmēram 5800 mārciņu. Viņu izdevies aizturēt, kad J. Nords mēģinājis bēgt no L'Oranger restorāna, kurā rēķins pārsniedzis tūkstoti mārciņu. Tiesā viņš liecinājis, ka tā centies atstāt iespaidu uz meiteni. «Izrādījās, ka viņa pati ir bez graša pie dvēseles,» tiesā teica prokurore Kerola Sammersa. Pret policistiem J. Norda draudzene Zane Bērziņa esot izturējusies ļoti nepieklājīgi, bet viņai apsūdzības nav izvirzītas.
Pastāv versija, ka J. Norda rīcība vērtējama kā īpatnējs sabiedrisko attiecību manevrs savu topošo filmu projektu reklamēšanai. To netieši apstiprina arī filmu studijas Tanka izplatītais paziņojums, ka režisors no dārgajiem restorāniem bēdzis, gatavojoties savas jaunākās filmas Pēdējās dienas uzņemšanai. Tā stāstot par cilvēku, kuram atlicis dzīvot tikai dažas dienas un kurš tādēļ ierodas svešā pilsētā un «ļaujas bīstamai romantiskai avantūrai, pārkāpjot sevis paša un sabiedrības uzliktās robežas».
Studijas Tanka pārstāve Sanita Grīna Dienai gan atzina, ka «kādēļ viņš tā darīja, vislabāk zināms viņam pašam».
Sabiedrības ievērību J. Nords pirmoreiz izpelnījās ar savu 2008. gada debijas spēlfilmu Amatieris, par kuru saņēma Lielā Kristapa balvu par labāko debiju. Lielbritānijā viņš studē maģistra grādam prestižajā Lielbritānijas Nacionālajā filmu un televīzijas skolā. Kā stāstīja G. Šmits, šajā skolā iekļūt esot ļoti grūti - tā vienā kursā uzņemot tikai piecus studentus. J. Nords savu diplomdarbu esot uzfilmējis jau šovasar, bet, kā pēdējā laika notikumi ietekmēs drauga mācības, G. Šmits nezināja.
«Viņš ir sirdsskaidrākais un inteliģentākais cilvēks, kuru es pazīstu,» uzsvēra G. Šmits. Viņš nekādi nevarot iztēloties, ka romantiska aizraušanās varētu būt draugu pamudinājusi uz izdarīto: «Tas vairāk izklausās pēc tiesu argumentiem, bet, ja viņš to varējis izdarīt meitenes dēļ, tad tai meitenei būtu jābūt «totālam monstram». Man ir grūti iedomāties, kādām ir jābūt attiecībām, lai to darītu neskaitāmas reizes, turklāt ar pseidonīmiem un teatrāliem trikiem.»
Viņš arī norādīja, ka Londonā pastāvot kāda kustība - tā sauktie raneri [bēdzēji], kas radniecīga ar flešmobiem. Tā esot savdabīga spēle, kuras dalībnieki bēg no restorāniem, nesamaksājuši rēķinu, lai izjustu adrenalīnu. Viņš gan nemācēja teikt, vai J. Nords, dzīvodams Londonā, būtu šai kustībai pievienojies, bet «tas tomēr nav tas pats, kas atņemt kādam maciņu tumšā vārtrūmē».
G. Šmits arī atzina, ka J. Nords nebūtu varējis atļauties samaksāt par savām dārgajām pusdienām. «Viņš staigā caurās kurpēs un kājām, jo nav naudas vilcienam,» norādīja J. Norda draugs. Ar pašu J. Nordu Dienai neizdevās sazināties.