Kārlis pats spriež, ka sociālajos tīklos uzturoties pārāk bieži. «Facebook ielūkojos reizi dienā, draugos - vēl stingri biežāk... patiesībā nepārtraukti tie ir atvērti, kamēr esmu pie datora. Tas ir izveidojies kā ieradums: pārbaudīt, vai kāds nav kaut ko uzrakstījis.»
No otras puses, pastāvīgā klātbūtne Kārlim rada sajūtu par informācijas aprites ātrumu, arī viņš pats jūtas apritē. «Spriežu pēc tā, ka mani var sadabūt rokā tie, kam vajag.» Vaicāts, kas ir mainījies kopš laikiem, kad šādu tīklu vēl nebija, puisis lieto salīdzinājumu ar dzīvi kopmītnē. «Dzīvojot kojās, kontroldarbam var sagatavoties, apstaigājot trīs istabiņas - vienā dabū pierakstus, vienā - grāmatu un trešajā - kontroldarba jautājumus. Ja nedzīvo kojās, tas pats darbs var prasīt trīs stundas.»
Vai bez e-pasta pārlūkošanas viņš vēl kaut ko dara tīklojumā? Agrāk esot spēlējis arī spēles, bet tas apēdis šausmīgi daudz laika. «Tagad uz to vairs nepavelkos.» Dažkārt gan mēdzot ielūkoties bildēs, lai uzzinātu, kas notiek ar draugiem un paziņām. «Lielākos dzīves pagriezienus - skolas pabeigšanu, kāzas - jau vienmēr atspoguļo,» viņš nosaka.
Savā draugu.lv dārziņā viņš pats reti ko ravē vai stāda no jauna: tā sakot, sejas izteiksmes un titulu atspoguļošanai Kārlis pievērš maz vērības. Profils esot novecojis vismaz par vienu gadu. Tajā vienīgā būtiskā informācija esot dzimšanas gads, pārējais - mazāk svarīgs. Tur neparādās arī viņa nodarbošanās un nākotnes plāni. «Ja cilvēks grib, var pajautāt,» atsaka puisis. Bildes viņš arī nav licis vismaz gadu - neredzot jēgu.
Tomēr kaut kas no piederības kopienai draugos ir, Kārlis spriež. Piemēram, caur šo portālu ir saglabājusies saikne ar pamatskolas klases biedriem - citādi nekā taustāmāka par atmiņām nebūtu. Vēlmi tikties ar cilvēkiem gan šī tīklošanās nesamazinot.
Toties tviteri Kārlis neizmanto - dienasgrāmatas neesot viņa žanrs. «Iegāju dušā. Nokrita šampūns. Ko man darīt?» - šāda veida rakstīšana viņu nevilina.