Darba devēji pašvaldībai
Biedrības dibināšanas datums ir 2009. gada 25. novembris. Pagaidām visi darbi tajā tiek veikti sabiedriskā kārtā, arī biedru nauda netiek prasīta, ir tikai skaidra darbības ideja - stiprināt pilsonisko sabiedrību Aglonā, mudināt to piedalīties novada pārvaldē, nostiprināt latgalisko identitāti un Latgales kultūru. Paši biedrības locekļi teic, ka sākums ir bijis diezgan veiksmīgs. Marta sākumā pirmoreiz vairāk nekā desmit gadu laikā sasaukta iedzīvotāju kopsapulce, un turpmāk šādas sapulces, kurās novada deputāti atskaitās iedzīvotājiem par savu darbu, būšot regulāras. Pēc biedrības iniciatīvas beidzot izveidots Uzņēmējdarbības atbalsta centrs, kas apvieno novada uzņēmējus, iedzīvotājiem izcīnītas ūdenskrātuvju servitūtu lietošanas tiesības, kuru līdz šim neesot bijis.
«Piedalāmies novada domes sēdēs, sekojam līdzi finanšu komitejas sēdēm, lai būtu lietas kursā par pašvaldības finanšu plūsmu. Mēs visu laiku uzsveram, lai iedzīvotāji saprot - mēs esam tie, kas no saviem nodokļiem maksājam deputātiem algas, mēs esam viņu darba devēji. Tāpēc mums ir tiesības pieprasīt, lai viņi strādātu mūsu novada labklājībai. Līdz šim nekas tāds nebija pie mums redzēts, ka tiktu prasīta no deputātiem kāda atbildība,» saka biedrības valdes priekšsēdētājs, pensionētais inženieris Jānis Trubačs. Kā uzskata viņa domubiedrs Jānis Džeriņš, ja likumā par pašvaldībām būtu iestrādāta obligāta prasība pašvaldībai vismaz reizi gadā atskaitīties vēlētājiem par savu darbu un izlietotajiem līdzekļiem, nez vai būtu tik vieglu roku 2001. gadā izdevies privatizēt Cirīšu HES, kuras akciju kontrolpakete piederot toreizējā finanšu ministra Aigara Kalvīša (TP) sievai Kristīnei Kalvītei. Arī tagad agloniešus satrauc pašvaldības uzņemtās kredītsaistības, kā arī tas, vai caurskatāma ir finanšu plūsma dažādos projektu konkursos.
Daudz iespēju
Dōrdedzieši ir pārliecināti, ka iedzīvotāju dibinātai nevalstiskajai organizācijai ir lielas iespējas darboties, gan mudinot rīkoties pašvaldībai, gan arī pašiem veidojot ko jaunu.
Aglonā joprojām nav sava novada vēstures muzeja, nav dienas centra bērniem invalīdiem, sociālā centra, kur varētu atrast vietu, kur darbotos sievietes no attālākiem lauku pagastiem, nav savu pašvaldības uzņēmumu un nelielu amatnieku firmu, kas nodrošinātu iedzīvotājus ar vajadzīgajiem pakalpojumiem. Biedrība gribot panākt arī to, lai visu novada reliģisko konfesiju vadītāji regulāri tiktos ar novada domi, lai noregulētu strīdus, kas nereti plosījuši šo Eiropas mēroga svētvietu.
Aglonas novada domes priekšsēdētājs Igors Reščenko Dōrdedzes darbību vērtē atzinīgi, jo viņi ne tikai pieprasot no pašvaldības aktīvu rīcību, bet arī paši palīdzot ar saviem ierosinājumiem.
«Mēs varam ieteikt, mudināt, ierosināt, galu galā apnikt vadībai ar saviem ierosinājumiem, taču nedrīkstam būt vienaldzīgi,» dedzīgi saka Mihalina. «Viens gadījums no dzīves. Mūsu ielā par ES projekta līdzekļiem šobrīd būvē ūdensvadu un kanalizāciju, iedzīvotājiem ir jāpieslēdzas pie šīm komunikācijām. Es, kā jau uzņēmēja, gribu, lai man tas viss būtu oficiāli, caur pašvaldību, taču tad, kad es to pateicu brigādei, kas tur strādā, vīri izpleta acis un teica, ka tāds brīnums vēl neesot bijis, lai kāds ietu oficiālo ceļu, vienkārši samaksājot viņiem 15 latus par metru, un viss kārtībā. Bet, ja es esmu savas zemes patriots, tad man jādomā, cik naudas krīzes laikā šādā veidā iet garām novada kasei! Protams, ja to dara oficiāli, tas ir daudz sarežģītāk, jāpasūta būvvaldei jauns projekts ar topogrāfisko plānu, bet es to visu izdarīšu, kaut arī par mani smiesies. Tāpēc jau mēs Latviju esam līdz bankrotam aizveduši, ka mēs par to nedomājam!»