Lai gan formāli prasība bija pret radītajiem ierobežojumiem - liegumu saņemt pilnu pensiju, pēc būtības tā bija par tiesisku valsti un atbildīgu politiku. Attiecīgi to novērtējusi gan sabiedrība ar pastiprinātu uzmanību pirms gaidāmā lēmuma, gan tiesa, ST priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim to parakstot un nolasot īpaši sasauktā preses konferencē. Svētku sajūta pirmdienas pēcpusdienā bija ne tikai Latvijas Pensionāru federācijā. Tā bija valsts svētku diena - ar ST spriedumu ievērojami ticis stiprināts sabiedrības pamats: solidaritāte un tiesiskā paļāvība.
Un bija jau arī pēdējais brīdis. Tiesu darbu lēnie tempi dažkārt rada pēc būtības absurdas situācijas. Piemēram, pārsūdzētie tiesas lēmumi par priekšvēlēšanu aģitācijā pārtērētā atmaksu jau nākamajā instancē varētu tikt skatīti pēc nākamajām vēlēšanām. Tas, ka dažiem politiķiem būs tiesības reklamēties pirms norēķina par iepriekšējām nelikumībām, ir amorāli un no tiesiskuma aspekta graujoši. ST ātrais un sekmīgais darbs šai ziņā vismaz emocionāli mīkstina viņu kolēģu neizdarību. Atkal gan ir jāsaka, ka ST lēmums ir zālamanisks, jo nelikumīgi ieturētās naudas atmaksai dots laiks līdz pat 2015.gada jūlijam. Zinot, cik īstermiņa ir Latvijas politiķu domāšana, daudzi no tiem šo ST lēmumu droši vien vispār neattiecina uz sevi.
Otrā «grāvī» iebraucis Zaļo un Zemnieku savienības līderis Augusts Brigmanis, pārspīlētā operativitātē tūlīt pēc ST sprieduma paziņojot, ka ieturētā nauda jāatmaksā nekavējoties. Tas nu ir bezatbildīgs populisms. Ja tās tiešām ir Brigmaņa kunga sirsnīgākās domas, kā gan viņš liktenīgajā 16.jūnijā pamanījās nobalsot «par»? Un ne jau velti ST valdībai dod ievērojamas pielaides laika ziņā: pārtrauktie maksājumi jāatjauno ar 1.martu, kad jānāk klajā arī ar ieturētās naudas atmaksas plānu. Tiesneši acīmredzot valsts iespējas apzinās reālistiskāk par valstsvīru Brigmani.
Runājot par populismu, ST secinājumi ir labvēlīgi politiķu zākātajam Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF): tas nav licis cirpt pensijas, bet gan optimizēt sociālo budžetu. SVF dēmonizēšana ir politiķu pēdējā laika iemīļots paņēmiens reputācijas spodrināšanai, kad iztrūkst pašu veikto darbu.
Uz priekšdienām valstsvīriem un sievām būtu jāņem vērā pensiju naudas ieturēšanas sakarā dažādu ekspertu uzstādītā diagnoze: viņi ir ne vien strēbuši karstu, bet vienlaikus arī uzkāpuši uz tā paša vecā grābekļa. Proti, ST secina, ka apstrīdētais likums ir pieņemts neattaisnotā steigā un bez pienācīgas alternatīvu risinājumu apsvēršanas. Citi norāda, ka ST tādu pašu lietu par pensiju samazinājumu ir izskatījusi un par prettiesisku atzinusi jau 2002.gadā, kad tika apstrīdēta Andra Šķēles (TP) 1999.gadā realizētā vēlme risināt savas valdības problēmas uz pensionāru rēķina. Acīmredzot pie vainas atkal bijusi īstermiņa domāšana: jūnijā ir tikušas risinātas jūnija problēmas, nedomājot, kādas sekas tas radīs pēc pusgada. Tas ir nožēlojami.
Turklāt politiķu prognozes uz ieturēto pensiju rēķina budžetam gūto papildu līdzekļu veidā nav īstenojušās, un arī tas par valsts vadītāju rīcības spēju liecina ne jau to labāko. Aplami bijuši viņu prognožu paši pamati, jo strādājošo pensionāru valstī izrādījies gandrīz uz pusi mazāk, nekā sākumā domāts. Šis fakts vedina uz pavisam nepatīkamu jautājumu: cik adekvāts vispār ir valdības vērtējums par stāvokli valstī? Cik plašs ir haoss Latvijā - cik daudzās nozarēs ministri pieņem lēmumus nevis pēc ticamas statistikas un likumības ietvaros, bet gan pēc vēja virziena? Un, ja valdītāji bez jebkādas proporcionalitātes ievērošanas, bez kādām pamatotām kalkulācijām ir mēģinājuši sociālās problēmas risināt ar tīri mehānisku pensiju un pabalstu apcirpšanu, varbūt nav peļama doma tikpat mehāniski apcirpt arī uzblīdušo valsts pārvaldi, kas attiecīgās nejēdzības ir pieļāvusi? Turklāt tā nebūtu atriebība, jo vajadzētu gan ievērot pensiju apcirpšanā ignorēto samērības principu un dodot samazināmajai ierēdniecībai saprātīgu pārejas posmu. Teiksim, līdz tam pašam 1.martam.
No ST lēmuma gan mācība gūstama ne tikai politiķiem, bet arī kuram katram Latvijas iedzīvotājam. Par prettiesisku galvenokārt atzīts veids, kā pensijas ieturētas, leģitīmi pieļaujot pašu pensiju samazināšanas iespēju. Premjera preses sekretāre gan pauda, ka tuvākajā laikā pensiju samazināšanas valdības darba kārtībā nav, tomēr tas nenozīmē, ka normālā, tiesiskā formā tāda nevarētu notikt nākotnē. Saprātīga pensiju sistēmas reforma ir nepieciešama. Tas citu lietu starpā aktualizē privātos pensiju fondus un tā saukto trešo pensiju līmeni. Neizbēgama ir arī pensionēšanās vecuma paaugstināšana. Dzīve maksā tik, cik tā maksā. Tas, ka nav krietni savas problēmas risināt uz citu rēķina, ir jau cits jautājums.