Cieš no samazināšanas
«Ja kādam privātajam uzņēmumam gada laikā samazinātu budžetu par 50% no plānotā, tas ļoti ietekmētu. Protams, bruņoto spēku sagatavotība tagad ir cietusi. Bīstamākais ir tas, ka diskusijā par budžetu mēs esam parādījuši, ka valstī aizsardzības un drošības politika nerūp,» neslēpj Aizsardzības ministrijas (AM) politiskais direktors Jānis Garisons.
LU SZF Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa uzskata, ka novārtā atstātas diskusijas, kā tas ietekmēs valsts drošību: «Ir zudusi izpratne par to, ka drošība ir starpdisciplināra parādība. Latvijā tikpat kā nenotiek iekšlietu un aizsardzības ministra diskusijas, ekonomikas un aizsardzības ministra diskusijas. Ja paskatāmies uz Valda Dombrovska ziņojumu par drošības situāciju Latvijā, tad piedodiet, tas ir neadekvāts novērtējums tam, kādā situācijā atrodamies. Pēdējais laiks atgriezties pie daudzu līmeņu publiskām debatēm par to, ko nozīmē drošība un aizsardzība Latvijā.»
Līdzīgu viedokli pauž arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas (LNAA) profesors Kārlis Krēsliņš: «Francijā pirms Baltās grāmatas pieņemšanas par drošības stratēģiju organizēja seminārus, konferences. Runāja, diskutēja, lai cilvēki saprastu, kur tā nauda tiek izlietota.»
Budžeta izdevumu samazināšanas dēļ Latvija vairs nepilda pret NATO uzņemtās saistības aizsardzības vajadzībām novirzīt ne mazāk kā 2% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP).
«Šie 2% IKP nav iecirsti akmenī, bet no otras puses, ASV partneru puses, viņi ir gatavi daudz ko dot mums, ieguldīt mūsu drošībā, bet viņi grib redzēt, ka arī mēs kaut ko darām. Neskatoties uz krīzi, viņi vēlas redzēt, ka domājam par rītdienu, tādēļ lēmums par Afganistānas misijas saglabāšanu ir ļoti būtisks,» - tā J. Gerisons.
Politoloģe Ž. Ozoliņa gan uzsver, ka likums, kas nosaka, ka aizsardzības vajadzībām ikgadējā budžetā jānovirza ne mazāk par 2% no IKP, nav atcelts, taču satraucoši ir tas, ka Saeimas Aizsardzības komisija un AM nav uzskatījušas par vajadzīgu nākt klajā ar jebkādiem paziņojumiem par to, kā turpmāk tiks plānots aizsardzības finansējums. «Jaunajām dalībvalstīm bija 2%, jo tajā brīdī bruņojums nebija atbilstošs NATO vajadzībām. Bija vajadzīgas reformas, bruņoto spēku veidošana. Bet, ja paskatās uz veco NATO dalībvalstu budžeta izdevumiem, tad daudzām tie ir vēl sliktāki nekā mums,» viņa norāda.
Grūti plānot attīstību
Turpretī militārpersonas norāda, ka tieši apņemšanās novirzīt konkrētu finansējumu valsts aizsardzības jautājumiem ir ļoti svarīgs aspekts.
«Līdz 1995. gadam, kad vēl nebija noteikts militārais budžets, neko nevarēja plānot. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem faktiski nebija plānu. Kad apstiprinājām MAP - dalības plānu NATO, mēs apstiprinājām arī likumu par 2%, tad uzreiz sāka darboties plānošanas sistēma,» skaidro K. Krēsliņš.
Žurnāla Tēvijas Sargs militārais konsultants Jānis Kušķis: «Komandierim, kas plāno savu spēku attīstību, vienalga, vai tas ir bataljona vai armijas komandieris, ar kaut ko jārēķinās. Viņš zina, ka vidējā attīstības plānā jāsasniedz atbilstošs rezultāts. Ja viņam nav tāda atbalsta punkta, viņš nevar neko izdarīt.»
Arī J. Garisons norāda, ka budžeta plānošana ir ļoti svarīga kopējā plānošanas procesā: «Mēs tagad sākām jaunu ilgtermiņa attīstības plānošanu ar visām draudu analīzēm 25-30 gadu termiņā, gribētu noteikt spējas, ko vēlamies attīstīt bruņotajos spēkos ilgtermiņā. Nevar neko saplānot, ja nav zināms aptuvenais budžets. Aizsardzības jomā vienmēr ir bijuši četru un 12 gadu plāni, vienmēr esam plānojuši ilgākam laikam atšķirībā no citām nozarēm.»
«Septiņos gados birokrātisku procedūru rezultātā mūsu glābšanas dienestam ir sagādātas elektroniski optiskās sistēmas. Bija vajadzīgi septiņi gadi, lai ar šīm ierīcēm apgādātu divus helikopterus. Tā rezultātā mūsu glābšanas meklēšanas vienība ir paaugstinājusi savas spējās - ir iespējams meklēt cilvēkus jūrā, efektīvāk palīdzēt ugunsdzēsējiem mežu dzēšanā,» piebilst J. Kušķis.
Gatavo jaunu stratēģiju
NATO patlaban norit darbs pie jaunas stratēģiskās koncepcijas, kura varētu tikt apstiprināta šā gada rudenī notiekošajā Lisabonas samitā.
«Norisinās diskusijas par NATO iekšējās struktūras optimizēšanu, tas ir jautājums par ģenerālsekretāra biroja pilnvaru iespējamu palielināšanu, par komiteju skaita samazināšanu. Svarīgs jautājums ir NATO attiecības ar Krieviju. NATO paplašināšanās arī ir viens no debašu jautājumiem - kas notiks ar Gruziju un Ukrainu. Un te viedokļi dalās dalībvalstu starpā,» atzīst Ž. Ozoliņa.
Militāro jautājumu eksperti norāda, ka aktuāls ir jautājums ne tikai par NATO paplašināšanu, bet arī par jaunu militāro principu iedzīvināšanu. «Mēs pārejam uz citiem karošanas tradīciju apstākļiem, masveida armiju teritorijas aizsardzība vairs nav tas princips, pie kā vajadzētu turēties, plānojot aizsardzību jebkurai struktūrai. Runa ir par spēkiem, kas efektīvi var risināt tādas problēmas kā Afganistānā. Tiem ir jābūt savādākiem no organizatoriskā un tehniskā nodrošinājuma viedokļa. Tās ir uz laiku izveidotas vienības speciālu uzdevumu veikšanai,» pauž J. Kušķis.
Uz jaunas izpratnes nepieciešamību norāda arī Ž. Ozoliņa: «Šodienas drošība ir ļoti daudzšķautņaina, sākot no tā saucamās cietās drošības, militārās drošības aspektiem līdz tā saucamajai maigajai drošībai. Tuvākajos gados cietie un maigie drošības aspekti būs ļoti cieši savijušies. Vajadzēs to, ko sauc par gudro drošību vai gudro varu - jēdziens, ko paudusi Hilarija Klintone. Ideālā bilde Latvijai ir tāda, lai pietiktu līdzekļu un varētu nosegt dažādos drošības izaicinājumus, kuru nebūs mazāk, bet tieši vairāk.»
J. Garisons gan atzīmē, ka Latvijas un Baltijas valstu drošība lielā mērā tomēr atkarīga no Krievijas, jo, piemēram, pērn, organizējot Krievijas un Baltkrievijas armijas mācības Baltijas valstu pierobežā, tikusi demonstrēta šīs valsts attieksme pret Baltijas dalību NATO: «Vīnes līgumā, kas ir pēdējais bruņojuma kontroles līgums pēc tam, kad Maskava izstājās no līguma ar parasto bruņojumu Eiropā, ir noteikts, ka valstīm savlaicīgi jāpaziņo par mācībām ar vairāk nekā 13 tūkstošu karavīru dalību. Krievija rīkojās ļoti demonstratīvi - tur bija kādi 12 600 karavīru, ko iesaistīja mācībās un nesniedza šo paziņojumu. Tas parādīja, kādu signālu Krievija vēlas sūtīt.»
K. Krēsliņš mierina, ka iebrukums Baltijas valstīs tomēr uzskatāms par ļoti maz ticamu scenāriju: «Mērķus nevar sasniegt, uzbrūkot NATO valstīm. Nopietni krievu speciālisti saprot, ka tos nevar sasniegt ne NATO, iekarojot Krieviju, ne Krievija, iekarojot kaut kādas NATO valstis. Globāls, pilntiesīgs karš nav iespējams.»
Diskusiju vadīja Atis Klimovičs