Ne katram dots tik skaidrs un nobriedis lielformas muzikālās dramaturģijas redzējums, spēja tik reljefi raksturot dažādus personāžus un situācijas, kā arī sasniegt tik organisku mūzikas saskaņu ar vārdu un tik emocionālu ekspresiju. Turklāt - neierobežojoties vienā žanrā. Tas, protams, bija skaidrs jau tad, kad publika raudāja līdz ar Kvazimodo fināla dziedājumu Parīzes Dievmātes katedrāles izrādēs Latvijas Nacionālajā operā. Jauniestudējums - teātra versija Latvijas Nacionālajā teātrī (pirmizrāde 17.V) - aktualizē jautājumu: kā ir labāk - ja Z. Liepiņa operas, kuras viņš pats sauc par melodrāmām, dzied opersolisti akadēmiski skolotajās, plašskanīgajās balsīs vai muzikāli varošie dramatiskā teātra aktieri, kuru priekšrocība ir dzīvā, izteiksmīgā intonācija un meistarība skaidrā dikcijā pasniegt un emocionāli apdzīvot tekstu? Tā jautāt pamudina arī tiešais salīdzinājums ar melodrāmu Parīzes Dievmātes katedrāle un No Rozes un asinīm fragmentu izpildījumu Z. Liepiņa jubilejas vokāli simfoniskās mūzikas koncertā Atgriešanās - 2012 Lielajā ģildē 18.V. Tas, protams, ir jautājums «tikai» par interpretāciju, līdzās komponista svaigajam radošajam pienesumam Vijoļkoncerta pirmatskaņojumam solistes Paulas Šūmanes, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Valsts akadēmiskā kora Latvija un diriģenta Jāņa Liepiņa priekšnesumā.
Lai gan Z. Liepiņa vijoļkoncerts, visticamāk, nebūs opuss, ar kuru turpmāk apbraukāt plašo pasauli, P. Šūmane to bija iemācījusies no galvas un nospēlēja, liekot lietā Parīzes un Grācas augstskolās slīpēto, visaugstākās raudzes vijoļspēles meistarību, sākot ar emocionāli piepildītu un krāsām bagātu toni un beidzot ar virtuozitāti, kas īpaši nepieciešama kadencē un koncerta laucinieciski dejiskajā finālā, kur jāliek lietā teju vai folkloriskā «vijolētāju» maniere. Skaņdarba spēks ir tā valodas vienkāršībā, kas spēj uzrunāt t. s. vienkāršo, laikmetīgajā mūzikā neiesvaidīto klausītāju, kurš vijoļkoncerta liriskajā centrā (2. daļā), iespējams, atpazīs Nacionālā teātra izrādē Vadonis dzirdēto, nostalģiski smeldzīgo melodiju. Te organiski iederas arī kora vokalīze, kā kādreiz Jāņa Ivanova simfonijas Atlantīda Poseidonijas jaunavu lūgšanā. Pārliecina arī fināla vitāli tautiskā vienkāršība, savukārt pirmās daļas lauzīti samocītās līnijas liek domāt, vai tikai komponists nav gribējis (iespējams, ironiski?) parādīt laikmetīgās mūzikas korifejiem: es arī tā varu!
Atbilde uz jautājumu, kam jādzied Parīzes Dievmātes katedrāli, sliecas par labu Nacionālā teātra iestudējumā iesaistītajiem, turpretim dažas labas opersolistes koncertsniegumā bija neiespējami saklausīt kaut dažus vārdus, un bija žēl klausīties, kā vecās gvardes pārstāvis, Kvazimodo lomā savulaik nepārspētais Niks Matvejevs, traģiski nomocījās ar piano falsetu.
Jauniestudējuma pārsteigums ir Daumants Kalniņš. Iepazīts kā Rīgas Doma zēnu kora «lakstīgala», jau tolaik iepazinis Operas skatuvi zēna balsij domātajās lomās Mocarta, Britena, Pučīni, Gluka un Hendeļa operās, pēc balss lūzuma atradis sevi Latvijā adaptētajos Brodveja mūziklu iestudējumos (Vestsaidas stāsts, Nožēlojamie) un vietējos produktos (mūziklos Klase un Futbols uz podestiem, koncertiestudējumā Cabaret Piccolo un pat dejas teātra izrādē Edīte Piafa). Šķiet, ar savu vispusīgo talantu, kuru jaunais mākslinieks attīsta gan vokālajā, gan kustību mākslā un aktiermākslā, viņš spētu ieņemt to emocionāli piesātināto muzikāli dramatiskā aktiera «vakanci», kas Nacionālajā teātrī vēl joprojām brīva, kopš no Latvijas aizbraucis Ivars Stonins. Mākslinieciski spēcīgāks šķiet gandrīz viss svētdien redzētais sastāvs: tiešā, spriganā un ekspresīvā Zane Dombrovska salīdzinājumā ar Esmeraldas lomā sievišķīgi maigāko, tomēr krietni blāvāko Beāti Zviedri. Mārcis Maņjakovs gan vokāli, gan dramatiski pārliecinošs Frolo, Mārtiņš Egliens - kā dzejnieks Genguārs. Patruli maskulīnā pavedēja Fēba tēls gan vairāk nekā jaunajam dziedātājam Jānim Ķirsim piestāv Mārtiņam Brūverim, savukārt abas Gudulas Dita Lūriņa un Marija Bērziņa šķiet līdzvērtīgas tieši savā temperamentu un vokālajā dažādībā.