Proti, ne jau par pašu faktu, bet gan par nepamatotajām ilūzijām, kas ar to bija saistītas, un no tām izrietošajām blaknēm. Tās, aizšķirot šīs nedēļas lappusi ar visām tās aktualitātēm, būtu vērts paturēt prātā.
The New York Times bija lasāms Londonas Universitātes Bērkbeka Humanitāro zinātņu institūta starptautiskā direktora Slavoja Žižeka raksts ar divdomīgu nosaukumu 20 brukšanas gadi (20 Years of Collapse), ko tikpat labi var saprast arī kā formulējumu turpinošai brukšanai. Nākas piekrist šim slovēņu filozofam un kultūras kritiķim, ka divās dekādēs pēc mūra krišanas ir sakustināti vairāku līdz tam aksiomātisku pieņēmumu pamati.
Viens no lielākajiem apmulsuma cēloņiem ir pašreizējais kapitālisms Ķīnā. Līdz pat 90.gadu sākumam kapitālisms tika nesaraujami saistīts ar demokrātiju. 1989.gada asiņainā demonstrantu apspiešana Tjaņaņmiņa laukumā Pekinā tikai dažus mēnešus pirms pēc būtības diametrāli pretējiem notikumiem Berlīnē bija skaidrs signāls: nekāda demokrātija Ķīnā netiek paredzēta. Tomēr Ķīnā sekoja milzu ekonomiskais uzplaukums un uz eksportu vērstas ekonomikas bums. Tā iznākumā, piemēram, Rīgā nopērkami «igauņu» eļļas radiatori, kuriem igauņi kā starpnieki ir burtiski labi ja pirkstu piedūruši.
Ķīnas tirgus liberalizāciju ne viens vien analītiķis skaidrojis kā neizbēgamas politiskās liberalizācijas sākumu. Bet, lūk, Ķīnā neseko nekas, kamēr ASV valdība pārņem privātus finanšu grandus, ko komentētāji dēvē pat par nacionalizāciju. Bija amizanti pirms gada, kad pārņemšana notika, redzēt apmulsumu amerikāņu viszinīgo komentētāju mēģinājumos notiekošo kaut kā izteikt: tie bija neveikli «a-ā» un «e-ē» daudzu dienu garumā, izmisīgi mēģinot uztaustīt kādu loģisku vai retorisku galu, aiz kura pavelkot atklātos ticams notiekošajam uzliekams pozitīvs rāmis.
Minētajā komentārā Slavojs Žižeks par pašreizējo Ķīnas modeli saka: «Bet ja nu šāds autoritāra kapitālisma atvasinājums izrādās efektīvāks un ienesīgāks par mūsu liberālo kapitālismu? Ja nu demokrātija vairs nav nepieciešams un dabisks ekonomiskās attīstības pavadonis, bet gan tās traucēklis?» Viņš turpina, jau runājot par mums ļoti tuvu tēmu: «Ja tā, tad varbūt pēcpadomju zemēs jaušamā vilšanās kapitālismā nevar tikt noraidīta vienkārši kā bez patiesīga kapitālisma tēla dzīvojošu ļautiņu «nenobriedušas» cerības.»
Protams, ir jāņem vērā, ka Žižeks domā un raksta pamatīgā Marksa un Hēgeļa ietekmē, un pat viņš par zināmiem sentimentiem Austrumeiropā secina, ka «komunisma nostalģiju nevajadzētu uztvert pārāk nopietni: esot tālu no patiesas vēlmes atgriezties pelēkajā sociālistu realitātē, tā vairāk ir sērīgs veids, kā maigi atbrīvoties no pagātnes». Līdzīgi kā ar Latvijas krieviem: sarunās pat viens otrs no visnotaļ sirsnīgiem un mūsu valstiskumam simpatizējošiem savulaik ir nosaucis Putinu par «mūsu prezidentu», bet lai viņi atgrieztos Pleskavā? Dies' pas'! Sākot jau ar to, ka viņus tur neviens negaida un uzlūko caur pieri kā ārpusniekus.
Tomēr man nākas piekrist ļoti daudzu tautiešu sentimentam, ka diez vai Latvijā realizētais privatizācijas modelis bija labākais no iespējamiem un diez vai tāda līmeņa liberalizācija, kas jau robežojas ar visatļautību, ir bijusi saprātīga un tautai un ekonomikai labvēlīga daudzos senos un pavisam nesenos politiskos lēmumos. Protams, ir jāreformē, piemēram, veselības aprūpe, bet kapitālistiskā darba pirmrindnieku amerikāņu modelis mums noteikti nederēs. Tas jau labu laiku neder pat viņiem pašiem. Ar zināmu sentimentu arī nākas atzīt, ka savu laiku ir nodzīvojusi līdzšinējā mākslas un mūzikas skolu sistēma. Tomēr tas ir tāds kapitāls... Tā teikt, sirds jūt, ka šai jomā vajadzētu pārkārtot gan, bet tad arī glābt, kas nu vēl ir saglābjams.
Katrā ziņā šajos pārdesmit gados ir apstiprinājušās vairākas senas patiesības, un tā, ka «lauzt nav celt», varbūt ir viena no sāpīgākajām. Šai ziņā ar dalītām jūtām skatījos uz putuplasta Berlīnes mūra mulāžu, kas garā desā bija izkārtota krītošu domino kauliņu formā. Ak tad atkal vajag kaut ko brucināt? Skepsi gan remdēja jau nākamajā dienā Vācijas kancleres Angelas Merkeles teiktā programmatiskā runa parlamentā par izeju no krīzes jeb kā sagādāt maizi, ko tā pati tauta, kad būs iztrakojusies, prasīs. Patīkami, protams, bija arī lasīt, ka mūsu prezidents Valdis Zatlers ar Vācijas federālo prezidentu Horstu Kēleru pārrunā nevis «kā mēs toreiz», bet gan kā mēs varētu būt un sadarboties turpmāk.
Skaidrs ir viens: pati no sevis šai pasaulē notiek tikai pūšana un sairšana. Arī kapitālisms, palaists savā vaļā, drīz vien izkurtēs un atbildīs Ļeņina definīcijai par «pūstošo kapitālismu». Savulaik to augstprātīgi uzlūkoju ar nicinājumu; tagad šķiet, ka viss atkarīgs no apstākļiem. Viss iespējami labais, lai ar cik spēcīgām likumsakarībām būtu pamatots, prasa mērķtiecīgas un neatlaidīgas prāta un fiziskās pūles.